Dzejoļi

Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.

Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.

Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties.
/Jāzeps Osmanis

Skola, skolotājs

Ir tikai viens veids,
Kā izbaudīt dzīvi:
Dari visu, lai justos labi,
Pat to, ko negribi darīt ir vērts pamēģināt..

I just wanted to say that I fell in Love with You again.
It was beautiful evening today, when You came around it stopped to rain,
When We were going same way I was so happu – I lost my pain,
I know later it will be hard to pay with tears for this wonderful thing what I just gain.
Your smile gave me way of hope, I trust that it wasn’t vain,
I Love You, I won’t complain –
It isn’t taint ‘cause You shined like a saint
And I wish You to be mine for the rest of time.

Vien gaišas mīlestības vārdā,
Mazs cilvēciņš no nebūtības kāpj,
No mīlas ņemts un mīlai dots,
Tam mīlestību tālāk nest.

Mīlestība, bērni

Zvaigzne krīt...
Tu vēlies, es vēlos...
Mēs katrs kaut ko vēlamies…
Es vēlos Tavus glāstus - Tu manus....
Es tiešām vēlos, lai Tu būtu
Man blakus.
Tieši tagad un tūlīt
Just tavu siltumu, pieskārienus un mīlestību...
Tās ir lietas,
Ko zvaigznei krītot vēlos es..
Es vēlos - Tu vēlies!

Mēness atspulgs pār sniegotiem kalniem
Kā klavieru taustiņi skraida.
Bēgošam atspulgam pieglausties gribu
Kā bērns ticot, mīlot un gaidot...

Pirmais zaķis sēž uz poda,
Otrais zaķis acis bola,
Trešais zaķis saka tā,
Viss ko darat ir netā!

Leo fedosejevs

Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa,
Mūžiņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.

Trūkums, nauda, padoms

Saulainu īsāko gada dienu un svētītu garāko gada nakti! Priecīgus Jāņus!

Jāņi, līgo

Vēl vēlētos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.

Zināšanas, bērni, bērnība

Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.

Māte, bērns, smaids, laime

Šodien tevi apsveikt vēlos,
Mīlestības dienā,
Nu ir laiks tev atzīties,
ES TEVI MĪLU.

Es no tevis neaiziešu,
Tevi projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu,
Tavai sirdij apkārt vīšu-
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu!
Paliec mans es tava būšu -
Visu mūsu abu mūžu.

Iededz sveci mijkrēslī zilā -
Atkal brīnuma mirklis klāt,
Kad spožāko zvaigžņu gaismu
Visam gadam vajaga krāt.

Tā sacīja meža māte,
Pa siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpulī.

Bērniņš, šūpulis, māte

Kluss kā vieglas rokas mājiens
Svētvakars pār zemi nāk.
Baltais miers kā zvaigžņu klājiens
Svētā mirdzā starot sāk…
Baltais miers pār dziļām sāpēm
Neredzamu gaismu auž.
Cauri likstām darba rūpēm
Dvēsle to kā glāstu jauž.
Liegā melodijā plūstot
Svētvakara zvani slīd
Un par svētu gaismu kļūstot
Baltais miers tur zvaigznēs spīd.

Ziemassvētku dzejoļi, ziemassvētku pantiņi

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Liela diena
Ar skaistām oliņām!

Līgo skaņi, līgo saldi,
Līgo karotes un galdi,
Priecīgi, lai svētki Jums,
Galdam īstais servējums.

Jāņi, līgo

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Silta, silta saulīte
Istabas galā.
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Atver acis paskaties,
Kas tev acīs iespīd-
Jaunais gads jau klāt.
Ir mums laiks celties augšā;
Nebēdā par vecām bēdām
Skaties tikai augstu pēdas!

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj.
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies kāds tīklus visapkārt vērpj.

Pirmie putni mājup trauc.
Tapēc galdā jāliek pauts.
Dienā augstu šūpojies
Un līdz rītam žūpojies.
Galu galā Lieldienas,
Tās ir tavas brīvdienas.

tas viss, kas sāpēja,
tas nebija par gulbjiem
diviem, kuri veido sirdi,
tas nebija par neaizmirstulīšu pļavām un smiekliem,
tas nebija par saulrietu un izdzertām pudelēm,
tas nebija par salauztajiem sapņiem,
kurus es vēlējos tik ļoti,un jā varbūt arī tu,
vai par nakti,
kura tika pavadīta pie tavām lūpām,
vai par vārdiem skaistajiem,
tas nebija par mani vai tevi,
tas bija par mums,
tu raudāji,
es tevi apskāvu un aizgāju,
viss bija sabrucis un dejoja,
ar asarām tu klusām kliedzi manu vārdu,
man bija grūti,
bet bija jāiet,
un varbūt kādu dienu mēs atkal satiksimies
un iesim pa to pašu taku bez šķēršļiem mūsu ceļā
ar patiesām, nevis plastikāta sirdīm,
ar acīm patiesām,
ne baiļu pilnām,
un tad es tev pastāstīšu stāstu -
par visu salauzto un skaisto.

Kā vēlētos, lai balts sniegs pār zemi klātos,
Lai saticība un miers būtu katrās mājās,
Lai adventes svecītes koši un silti,
Spētu sasildīt cilvēkam sirdi.

Adventes svecītes, sniegs

Ēnģelis

Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam...
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav...
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.

Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts...

Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē...
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd...

Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo...

Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek...
Lietas, kuras jāizdzīvo...
Mirkļi, kuri jāizbauda...

Un šeit ir kāds eņģelis...
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp...
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts...

Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.

Jānis, svētki

Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu.

Ir katram gadam laimes brīdis savs –
kā katram rītam sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss
un pačukst tev par savu sapņu salu.
Un katram gadam ir savs rūpju laiks –
čiepst putnu ligzdās bērnu mutes platās.
Pat sētas vītolam tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā nav laika ķemmēt matus…
Vēl katram gadam ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.