Dzejoļi

Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!

Grūti nu gan
Mācīties man
Pasaka man:
Iemācies gan.

Iemācos gan
Pasaka man:
Malacis gan
Biji tu man!

Keita

Es zīmēju tavas acis,
Tavas lūpas,
Tavu sirdi.

Bet jo projām,
Kā trūkst ,
Es zinu DVĒSELE.

To nevar nopirkt par naudu,
Vai uzdāvināt ,
Tā ir tikai tavējā!

Sintija mame

Ziemeļbrieži šodien streiko,
Vārtās, lamājās un breiko!
Kāpēc dzēru es to krutku,
Paģiras jau trešo sutku.

Paturi ilgāk kādu no mirkļiem,
Atrodi sirdī tam vietu,
Lai ar svētku patieso prieku
Gaišāks tālāk Tu ietu.

Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav,jo zāle vien.
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle.

Es eju pa ielu,
Domāju par tevi,
To ko tu man teici,
Tas man bija svarīgi.

Es paceļu galvu,
Un ieskatos zvaigznēs,
Tur tava sejiņa
Mīļā jaukā sejiņa!

Es nogriežos ieliņā,
Piezvanu pie durvīm,
Atveras durvis.
Un tu tur stāvi,
Manu acu priekšā!

Bet tikai tad es saprotu,
Tas ceļš ko esmu gājis,
tas bijis to vērts,
beidzot visi mani sapņi
pārvēršas realitātē.

Tu paņem mani apskauj,
Es tev iedodu buču
Bet tad ieskatos tev acīs
Un tev saku:
Nekad nebūtu domājis
Kad var tā iemīlēties
Ka var tā kāds patikt,
Bet tagad saprotu kad var!

Katra stunda, katra diena,
Ko pavadām kopā
Man ir ļoti svarīgi,
Katrs mīļš brīdis
Man ir ļoti svarīgs.

Un kad es saku
Es tevi mīlu,
Tas nāk no sirds
No manas sirds!

Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.

Puisis, ozols, meitas

Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka dancoji ap mani.
Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka mani audzināji Tu.

Es gribu Tev pateikies
Par to ka mīlēji,
Es gribu vēl laboties
Vai ir par vēlu?

Nē, teikt paldies
Nekad nav par vēlu,
Jo Tu mani vienmēr sapratīsi,
Un teiksi: Tev visu to labāko.

Skola skaista, skola liela
Tur kur zināšana liela
Tur mums daudz ir prieka
Un skola mums ir tikai viena
Tāpēc visi sacīsim
Skolā gribam ieti mēs.

Un nevajag jau daudz!
Pavisam maz,
Pavisam nieku,
Lai mirdzošs mirklis nestu prieku.

Mirklis

Tā sacīja meža māte,
Pa siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpulī.

Bērniņš, šūpulis, māte

Tu esi sieviete un ziedus pelnījusi esi,
Tā vienkārši bez iemesla, tāpat..
Par to, ka vienkārši Tu esi,
Kādam, vien tepat..

Sieviete, ziedi, marts

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Mazs enģelits man priekšā teic,
ka tevi šodien jāapsveic.
Lai amoriņš tev sirdī valda,
un nelaimes ar bultām skalda!

Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.

Ziņģei alu, dūšai šņabi,
Grīdā iemin pedāli,
Šmigā gonkot baigi labi,
Kapa krusts par medāli.

Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi -
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi,
Vēl bieži nāksies pārlasīt.

Ceļā uz Ziemassēetkiem.
-Sniedziņ, sniedziņ, uz kurini tu?
-Uz Ziemassvētkiem es lidošu.
-Tas tik ir jauki: Pa ceļam mums divatā drošāks būs lidojums.
-Dziesmiņ, dziesmiņ, uz kurini tu?
-Uz Ziemassvētkiem es skanēšu.
-Tas ir tik jauki: Pa ceļam mums trijatā skaistāks būs skanējums.
-Gaimiņ, gaismiņ, uz kurieni tu?
-Uz Ziemassvētkiem es spīdēšu.
-Tas ir tik jauki: Pa ceļam mums četratā gaišāks būs spīdējums!

Kad nāci pasaulē tu izskatījies ka tauriņš mazs.
Kad pirmo reizi ierunājies tavi vārdi izklausījās kā
Putnu dziesmas skanīgas.
Kad sāki skolā iet tad tu
Savā gudrībā nepārspēji nevienu.
Neviens nesapņo kā tu, neviens neizskatās kā tu,
Neviens nav kā tu.
Jo tu bērniņ esi viens unikāls bērns.
Tu brīnumbērns!

Bērnība, bērni

Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.

Jānis, svētki

Lai rūķis mazs, bet stipru garu,
Nes maisu pilnu, lielu svaru,
Būs visiem dāvanas, tik nezin kas,
Tās dabūt cer, vai liels, vai mazs.
Pie sliekšņa noliks, projām muks
Un atkal mežā pēdas juks.
Tad gadu atrast nevarēs,
Pēc gada atkal atrast spēs.

Rūķi, dāvanas

Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas,visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/

Zakīts iet pa zāli un smaida,
Zāle pa zaķīša pautiņiem skraida.
Zālīte beidzās, akmeņi sākās
Bez pautiem zaķis atnāca mājās.

Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.

Zvaniņš

Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt...

Pūpola maigumā izplaucēt dienu, aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu, kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam, izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē, saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

Pūpoli, lieldienas

Četras sveces vainagā,
Šodien pirmo dedzam.
Ar klusu cerību, mīlestību un gaišu skatu -
Ziemassvētku gaidīšanu svinam.

Pirmā advente, ziemassvētku laiks

Dzeram alu,liela oma
Tur Jānītis mūs ir saucis
Dziedam,dejojam mēs lielā oma
Mūsu svētki lielā oma beigušies

Vasara

No pirmā zvana, pirmā sola,
No klases, kas jau gaida mūs,
Vēl pirmie draugi, pirmā skola
Uz visu mūžu prātā būs.

Skola, zvans