Dzejoļi

KRAUKĻU TIESA

Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu

Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule

Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai , jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots

Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa....

(Jānis Rezokavs)

Kraukļa tiesa

Maigais Vasarsrudens vējš,
Saule logā rotaļājas.
Mazais skolnieks sirdī spējš,
Drīz jau pametīs šīs mājas.

Ir viegli mūža pirmie soļi,
Kad zaigo agrais dzīves rīts:
Vēl negrauž ceļa cietie oļi,
Vēl jūdžu tālums nepazīts.

Solis, dzīve, grūtības

Kluss kā vieglas rokas mājiens
Svētvakars pār zemi nāk.
Baltais miers kā zvaigžņu klājiens
Svētā mirdzā starot sāk…
Baltais miers pār dziļām sāpēm
Neredzamu gaismu auž.
Cauri likstām darba rūpēm
Dvēsle to kā glāstu jauž.
Liegā melodijā plūstot
Svētvakara zvani slīd
Un par svētu gaismu kļūstot
Baltais miers tur zvaigznēs spīd.

Ziemassvētku dzejoļi, ziemassvētku pantiņi

Ja esi viena tad,
Zvani kā vienmēr man!

Gribu to, gribu to
Ai negribu neko!
Gribu tevi un vairs neko!
Gribu ķert tos sapņus labākos
Kur kopā ar Tevi lasu magones.
Tajā pļavā, tajā sapnī.
Esmu ar Tevi, sapņoju par Tevi.
Dzejoļi ir tā kā taureņi,
Kas pārlido no zieda uz ziedu!
Tajos aizmirsušajos sapņos
Lido košie taureņi ap mums.
Tas ir tik skaisti!
Bet, man vajag tikai Tevi un neko vairāk.
Negribu ne mašīnu, ne māju...
Bet, gan tevi.
Pat atteikšos no tiem sapņiem,
Ko devis man DIEVS.

Smaidinshh :)

Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!

Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.

Salauzta sirds

Nu ir pienākusi diena,
Kad bez ziediem nepaliek neviena.
Gadā tā ir tikai viena,
Izbaudi to, jo tā nav ikdiena.

Tev rūpēties vajadzēs,
Tev pieskatīt vajadzēs,
Par Dieva dāvanu un svētību,
Par bērniņu Tavu.

Rūpes, dievs, svētība, bērniņš

Šodien jau divas liesmiņas –
Spoži vainagā mirdz.
Drīz būs trīs, tad jau četras,
Un tad Ziemassvētki klāt.

(Autors: Piedalies.lv)

Otrā advente, 2. advente, liesmiņas

Lieldienas klāt jau,
Lieldien zaķis klāt!
Nāc ārā meklēt olas,
Lieldien zaķis priecīgs būs!

Lieldien zaķis, olas.

Vārdā nenosaucamais...

Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.

Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.

Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

Es nevaru aizvērt acis ciet.
Un nevaru atvērt sirdi.
Es nevaru iemigt,
Un nevaru sildīt.
Ja tomēr kaut ko vēlos,
Tad tikai vienu patiesu lietu.
Tik vienmēr gribu mīlēt,
Un beidzot aizvērt acis ciet.

Lieldienās ik pavasari,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visās mājās čakli strādā,
Un par raibām olām gādā.

Nenosaukta vārdiem,
Draudzība iet caur asarām, rūpēm, mīlestību.
Draudzība ir tā, ko sirds vēlas.
Ej un draudzējies ar pasauli, ar ģimeni, ar skolu, ar dabu.
Tu zini, ka draudzība ir tev dāvāta.
Draudzība ir lepnums.
Dāvajot to mums, draugi esam vienoti.

Maziņā, draudzība

Izver sapni caur saules staru
Garu, garu
Un saki pats sev
"Visu varu!"

Met savu sapni ugunī,
Topi tās liesmā par dziesmu
Un saki pats sev
"Tālu iešu!"

Tikai neļauj sapnim sasalt,
Sapnim skanīgam,baltam!
Bez sapņa nav spēka dzīvot,
Un cilvēks bez ceļa var nosalt.

/Gunta Micāne/

Sapnis

Lai līst vissiltākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz.

Brīnums, saulgrieži

Kad pirmā svece ar savu liesmiņu jau sildījusi,
Laiks blakus otru sveci iedegt,
Tad gaisma un siltums divtik rodas,
Un visas skumjās domas projām dodas.

(Autors: Piedalies.lv)

Otrā advente, 2. advente, sveces

Vārdi ir tie kas nozīmē tik dauz,
Šajos svētkos gribu Tev teikt -
Mīla ir visskaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nezaudē to, šajā Valentīna dienā.

Skolas gadus vērā liec,
Vējam līdzi nelaid tos.
Lai nav vēlāk jānožēlo -
Atpakaļ tie nenāks vairs!

Skola

Guļot gultā, domājot,
kur esi? ko dari tu?
Smaids man sejā atplaukst plašs,
tavi smiekli smaida man,
kutina un ķiķina.
Nespēju es aizmigt vairs,
acis plaši vaļā jau,
vairs pat rīts nav jāgaida,
jo uz darbu jādodas.
Vēl šī diena jāuzveic,
lai satikties varam mēs.

Nakts

Lielā diena atnākusi
Liela doma visiem ir
Olas krāsot ,skaitīt,pētīt
Visas rīt ar steigu!

Lieldieniņa

Kur, kur ir jubilārs?
Ak tu re to atrod
Pie dāvanām!!!
Mīļš sveiciens dzimšanas dienā!!!

Jubilārs, dzimšanas diena, dāvanas, sveiciens

Apsveicu tevi 1.septembrī,
Lai tev labas sekmes!

Labas sekmes

Sieviete - dieviete
Vīrietis - velns
Vīrietis bez sievietes
Maziņš un melns.

Sieviete, vīrietis, dieviete, velns

Šai svētā naktī zeme un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas -
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

Svētā nakts