Dzejoļi

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu, aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu, kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam, izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē, saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

Pūpoli, lieldienas

Mēs nezinām

Pieturas stiklā reklāma "Mīli!
Blakus cilvēka trūcīgo dzīvi",
Vārda brīvību apvalda jūtas,
Tādas,kas smagas un īpaši grūtas,
Debesis ir skartas-debesis drūp,
Mēs nezinām kā,
Mums labākiem kļūt?

Kad es Tevi ieraudzīju,
Tavu maigo seju noglāstīju,
Tad Tu jauki pasmaidīji,
Un uz lūpām noskūpstīji.

Glāsti, smaids, skūpsts

Es dāvāšu Tev
Salda miega rītu,
Un visu savu
Miesas siltumu,
Tu tikai atbrauc
Dāvaniņai pakaļ,
Un paliec, kamēr tumsīs
Apsolītais vakars...
Man priekš Tevis
Pietaupīts ir kaut kas tāds,
Kas nevienam citam
Nav vēl dāvināts!

Ir jau gadiņš aizritējis
Kā vilnīts jūriņā.
Atver vārtus, Laimes māte
Nākamiem gadiņiem!

Gadiņš, bērniņš, mūžs

Es sapņos staigāju mežā,
Kas sniega sudrabā
Bij sarmas pieputējis
Un klusēja baltumā.

Bij saule jūtama tāla
Kā nenolaidās glāsts
Pār plecu, pieri vai vaigu,
Kā laimīgas dzīvības stāts.

Bij, it kā svētki būtu,
Kā Ziemassvētku laiks;
Un slaidām eglēm pāri
Bij gaismas vainags maigs.

Es nezināju, kur esmu
Tad pēkšņi attapos:
Tas bija lejas mežā
Pie mājām, kur kavējos.

Divus kokus upe šķir
Bet zari kopā ir
Divus draugus tālums šķir
Bet, sirdis kopā ir.

Draudzība, attālums, sirdis

Paveries debesīs, ieklausies vējā,
Jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
Mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Kaut kur tālumā uz lauka,
Dzestrs rīts tiek miglā tīts.
Kaut kur pļavā, rīta rasā
Kājas mazgā septembris.

Tālumā aiz košiem siliem,
Noskan sapņains skolas zvans.
Ir nu atkal klāt tas brīdis,
Kad uz skolu doties laiks.

Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!

Mana zeme

Viena cilvēka smaids
Liek Tev justies labi...
Viena cilvēka apskāviens
Liek Tev lidot..
Bet ir kāds, kurš tev blakus..tajā brīdī..
Ir visa pasaule.

Šis ir tas laiks, kad gaismas loki liecas
Ap sveču mirdzumu un sirdi dedz,
Vien mazliet pretī jāpasniedzas,
Lai labestību mūsu sirdīs redz…

Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!

Skolā katram draugu daudz,
Katru savā vārdā sauc,
Skolotāji nav tai skaitā -
Viņi tikai gaisu maitā.

Kad domāju par skolas gadiem,
Man saulē atkūst loga rūts,
Uz baltiem telefona vadiem,
Ar sarmu kopā domas dūc.

Skolas gadi

Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās -
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.

Pašā sniega laukumā,
Pašā sniega baltumā,
Dejo Sārts vīrs
Sniegpārsliņu sagšā.
Rūķīši polku lec,
Dejas dejo jauns un vecs.
Atkal klāt ir Ziemassvētki,
Balta Ziemassvētku diena.

Skolā iet mums ļoti patīk,
Katru rītu draugus satikt.
Patīk mums kā zvaniņš dzied,
Aicinot mūs klasē iet.

Stundās rēķinām un lasām,
Ko vien nezinām, to prasām.
Gribam taču gudri kļūt,
Tāpēc vajag čakliem būt.

Klusumā dzimst dzidrākā dzeja,
Daiļākās melodijas, dziļākās domas.
Klusumā sirds ar sevi sastopas,
Pamostas un ierauga
Otru sirdi sev līdzās.
Klusus un svētus Ziemassvētkus!

Kalna galā balts un tīrs,
Lieldienās stāv sniegavīrs.
Acu vietā olas baltas,
Bet uz galvas ausis staltas.
Pautu vietā nav nekā,
Jo tie visi katliņā!

Lieldienas klāt jau,
Lieldien zaķis klāt!
Nāc ārā meklēt olas,
Lieldien zaķis priecīgs būs!

Lieldien zaķis, olas.

Četras sveces vainagā,
Šodien pirmo dedzam.
Ar klusu cerību, mīlestību un gaišu skatu -
Ziemassvētku gaidīšanu svinam.

Pirmā advente, ziemassvētku laiks

Liepas kuplumu,
Pūpola maigumu,
Lepnums tēva sirdij,
Saule mātes dvēselei.

Bērns, lepnums, prieks, laime

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.

Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.

Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā,
Mīla ceļu apgaismos!

Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.

Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.

Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.

Viens zelta stars
Lai tieši tavā sirdī krīt,
Jo sirds ir tā vieta
Kur MĪLESTĪBA mīt.

Dzeram alu,liela oma
Tur Jānītis mūs ir saucis
Dziedam,dejojam mēs lielā oma
Mūsu svētki lielā oma beigušies

Vasara

Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!