Dzejoļi

Skolā iet mums ļoti patīk,
Katru rītu draugus satikt.
Patīk mums kā zvaniņš dzied,
Aicinot mūs klasē iet.

Stundās rēķinām un lasām,
Ko vien nezinām, to prasām.
Gribam taču gudri kļūt,
Tāpēc vajag čakliem būt.

Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Liela diena
Ar skaistām oliņām!

Iededz sveci mijkrēslī zilā -
Atkal brīnuma mirklis klāt,
Kad spožāko zvaigžņu gaismu
Visam gadam vajaga krāt.

Ir labi vēl brīdi kopā būt,
Kad laukā maigs ziedonis mīt.
Pie grobiņas atmiņu zvaigznēm
Par skolu vēl pasapņot brīd.

Sapņi, zvaigznes

Kad domāju par skolas gadiem,
Man saulē atkūst loga rūts,
Uz baltiem telefona vadiem,
Ar sarmu kopā domas dūc.

Skolas gadi

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.
No nedienām, no saltā dzīves vēja
Šo mazo dvēselīti sargājiet!

Bērns, puķe, dzīve, dvēsele

Ziemassvētki nu ir klāt,
Dāvanas kā gribas man!
Citas lielas, citas mazas
Tomēr visas mīļas, labas.

Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!

Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas,visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/

Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!

Saule, dzīvība, bērni

Ak, māmiņ, kaut tavā labā
Tik čakli es mācētu skriet,
Kad tavi solīši kādreiz
Sāks gausāki, gudrāki iet.

Māte, gudrība

Šodien tevi apsveikt vēlos,
Mīlestības dienā,
Nu ir laiks tev atzīties,
ES TEVI MĪLU.

Atvēli laiku draudzībai,
Jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku sapņiem,
Jo tie aiznesīs tevi līdz pat
Zvaigznēm.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētam,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku, lai redzētu, kas notiek ap tevi,
Jo diena ir par īsu, lai varētu ļauties
Savtībai.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika.

Sniegam pienā jāslēpjas,
Lai pavasara siltajā dvašā neizkustu tas.
Un manām jūtām kā sniegam jāmaskējas,
Jo negribi Tu sniegu pavasarī.
Es arī...
Bet ko lai daru, ja par sniegu kļuvis esmu,
Un tāpēc dzīvē nevaru vairs saskatīt patīkamu dvesmu?
Tik tavu dvašu, kas silti kausē mani.

/Krišs/

Sniegam pienā jāslēpjas

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

Sieviete — Tu esi trausla puķe,
Kuru mīlestības reibonis šūpo,
Smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - Tu skaistākā starp puķēm!

Sieviete, puķe, mīlestība

Māt, Tu redzi kādu esi mani radījusi.
Tu tā, kas mani ļoti esi mīlējusi,
Paldies par sirsnību, par gadību, par laimi,
Ko audzinot man esi dāvājusi.
Tu zini, Māt, es esmu pateicigs par to!
Ir bijis tā, ka esmu sāpinājis Tevi,
Ir grūti bijis mani izprast, Māt.
Par visu to es piedošanu lūdzu,
Es tagad cenšos dzīvot savādāk.
Paldies par skaisto bernību, par mājām,
Par glāstiem, uzslavām paldies Tev Māt!
Par brīžiem kad mēs kopā visur gājām
Un atsteidzies, kad nācās mierināt.
Šodien man dzīvē ir diena svarīga,
Gribas kliegt, gribas smiet, spārnos pacelties.
Bet par to, kas manā dzīvē ir noticis,
Es gribu Dievam pateikt paldies.
Mamm, tu man viena vienīga esi,
Paldies, ka šodien esi man klāt
Tāpēc es šodien tev ziedus dāvāju,
Un Tavā priekšā galvu zemu noliecu.
Tu tikai neraizējies ļoti..
Man tagad vienmēr sieva blakus būs.
Šai skaistā dienā viss ko lūdzam..
Lai dotu svētību tu mums..

Pateicibas vardi matei no dela

Esmu enģlis
Tu mani spārni
Esmu saule
Tu man gaisma
Esmu diena
Tu zilās debesis
Esmu dzīve
Tu mana dzīves jēga...
Bez tevis es neesmu nekas ..
Es esmu radiita/s lai pateiktos tev , esmu dziva/s, jo blakus esi Tu..
Ir trīs vārdi neiztekti .. Es mīlu Tevi ! *

Pāri kalnam dikti gauss
Dāvanas ved Santaklauss...
Ar" tak cilvēks, saprotiet,
-Labāk nemaz negaidiet!

Santaklauss

Es bij meita, man bij vara,
Darīt to ko ātri dara,
Vienu roku blusu kāvu,
Otru baltas kājas āvu!

Lieldienu zaķītis krūmiņā līda,
Oliņas dējot kažociņš svīda.
Sasvīda kažociņš, sasvīda kājas,
Aizmirsa zaķītis, kur viņa mājas.

Bļaudams zaķis mežā lēca
Un no sāpēm skaļi brēca,
Vilks tam olas nokrāsoja
Un pie sētas pienagloja!

Klusi kokli spēle vēji,
mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnums.

Spoža, spoža zvaigžņu dzija,
rokas, kuras visu prot,-
pašu Laimu ieraudzīju,
gaismas cimdus uzadot.

Un es znu, ka tā bija
un es atkal saku tā:
-Sidrabiņu lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā

Sniegi sniga putināja,
Zaķim olas kutināja,
Viena zila, otra raiba,
Sniegā ilgi paliek svaiga.

Saku es, ka skaista tu,
jo tā tiešām domāju,
Dārzā kurš ir pilns ar rozēm
tik vienu rozi vēroju. (tevi)

Engpire

Vakar,kad saule riet
Velos es pie tevis iet,
Skūpstīt glāstīt un par,
Sevi blēņas stāstīt,
Tad nu laimīgi mēs būsim
Kad par pāri kļūsim!



Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Sētā nāk bomzis ar pudeļu maisu.
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgaja tālāk uz kaimiņa pusi.
Ne iznāca saimnieks, ne ierejās suns,
Bet te pēkšņi, iedegās guns!

Ziemassvētki nāk ar joni,
Tauta iepērk dāvanas;
Simtiem salaveču kloni
Visās malās rēgojas.

Salavecis

Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.

8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!

Marts, sieviete, ziedi