Dzejoļi

Kad viņi tiekas-
Viens pēc otra tiecas!
Tie iedegas kaislē, ka
Acis kvēlo un lūpas kļaujas..
Viņi skūpstam ļaujas
Un tuvāk viens pie otra raujas!!!

Kaisle

Brīnumu pasaulē neesot...
Bet kā gan citādi nosaukt Tevi?
Brīnums uz mūžu man rokā dots -
Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst..

Brīnums, bērns, mirklis, mūžība

Šai svētā naktī zeme un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas -
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

Svētā nakts

Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Sētā nāk bomzis ar pudeļu maisu.
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgaja tālāk uz kaimiņa pusi.
Ne iznāca saimnieks, ne ierejās suns,
Bet te pēkšņi, iedegās guns!

Kad nāci pasaulē tu izskatījies ka tauriņš mazs.
Kad pirmo reizi ierunājies tavi vārdi izklausījās kā
Putnu dziesmas skanīgas.
Kad sāki skolā iet tad tu
Savā gudrībā nepārspēji nevienu.
Neviens nesapņo kā tu, neviens neizskatās kā tu,
Neviens nav kā tu.
Jo tu bērniņ esi viens unikāls bērns.
Tu brīnumbērns!

Bērnība, bērni

Salatēvs lido pa gaisu,
Lejā tas redz rūķīti mazu,
Ruķītis bēdīgs un skumjš,
Salatēvs palīdzēs tam,
Rūķīts ir laimīgs kā ne kad.

No pirmā zvana, pirmā sola,
No klases, kas jau gaida mūs,
Vēl pirmie draugi, pirmā skola
Uz visu mūžu prātā būs.

Skola, zvans

Tavs vārdiņš tik mīligs un jauks
Par to nav skaistāks pat rožu lauks
Vai esi redzējis kā ezers atspīdot saulei
Kā milijoniem dimantos spīd?
Ieskaties, šis skaistums Tevī mīt!
Daudz mīļu vardu Tev šodien veltu
Jo vārda diena nebūs vairs rīt!

Vārds, rozes, skaisti, dimanti

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams-
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi lieks
kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
vai varbūt mazāk... ( Ā. Elksne)

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām,
Vienā malā saule gāja,
Otrā saule uzlīgoja.

Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.

Puisis, ozols, meitas

Ziema mums ik gadu viena,
Īsāka kļūst katra diena.
Bērni gaida sniega daudz,
Bet ja nesnieg pieres rauc.

Es bij meita, man bij vara,
Darīt to ko ātri dara,
Vienu roku blusu kāvu,
Otru baltas kājas āvu!

Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

Es Tavu vārdu pierakstīšu laimei līdzās,
Un sauli dāvāšu, kad nomaldījies stars.
Es Tavu vārdu aizsūtīšu priekam matos,
Ar vēju līksmoties, kad esi bēdīgs pats.
Es Tavam vārdam laimi novēlēšu,
Un prieku skanīgo, kad dienu sāc.
Es Tavam vārdam veiksmi līdzi došu,
Lai laimīgs vārds Tavs -
Un Tu arī pats ...

Laime, prieks, vējš, vārds

Kad divas sirdis satiekas,
Tad mazais kalejs ierodas.
Tas kalj un kalj un nerimstas,
Līdz abas sirdis vienojas!

Kad ziemas nakts vis klusākā
Pār baltiem laukiem klājas
No meža laimes lācis nāk
Un ielūkojas mājās

Tur klētī smaržo labība
Un kūtī gremo lopi
Bet rijā balti lini guļ
Un bišu pilni stropi

Pa logu lācis ieskatās
Kur zaļa egle zaro
Un balta svece gaismu lej
Caur ziemas nakti garo

Iet laimes lācis domīgi
Pa sēcvidu uz aku
Un redz ka pati laime nāk
Pa sniegā mītu taku

Kue laime Ziemassvētkus svin
Tur viņš pa velti nācis
Un aizbrien rāmi smaidīdams
Pār laukiem laimes lācis.

Aiz logiem visas zvaigznes klusē,
Jo Ziemassvētki mūsu pusē.
Šajā naktī visu slikto piedosim,
Un viens otram lielu laimi vēlēsim.

Kā šūpoles ceļ,
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.

Mirdz tālās zvaigznes debesīs
Midz sapņi sveču liesmiņās
Mīt Ziemassvētkos cerība
Ko svētā nakts spēj piepildīt!

Mazs enģelits man priekšā teic,
ka tevi šodien jāapsveic.
Lai amoriņš tev sirdī valda,
un nelaimes ar bultām skalda!

Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem
sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu
svecītes kaut vienas
simts dienu sirdī
uzmirdz savādāk!

Ziemassvētku gaišums

Še tev, meitiņ, pieci lati,
Paver kājas labi plati,
Guli rāmi, nekusties,
Lai var labi no...

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu
Nu to visu kopā maisam,
Izredzētā sirdī kaisam.
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties!

Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,
Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,
Lai vēji visas bēdas projām aiznes
Un pats sev nejūties kā parādnieks.

Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes
Un zemei pāri baltu mieru lej,
Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes
Un visās sirdīs mīlestību sēj.

Liepas kuplumu,
Pūpola maigumu,
Lepnums tēva sirdij,
Saule mātes dvēselei.

Bērns, lepnums, prieks, laime

Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!

Saule, dzīvība, bērni

Ber, Laimīte, sudrabiņu
Ziemassvētku vakarā,
Lai mirdzēja visas takas
Jaunajā gadiņā.

Es sapņos staigāju mežā,
Kas sniega sudrabā
Bij sarmas pieputējis
Un klusēja baltumā.

Bij saule jūtama tāla
Kā nenolaidās glāsts
Pār plecu, pieri vai vaigu,
Kā laimīgas dzīvības stāts.

Bij, it kā svētki būtu,
Kā Ziemassvētku laiks;
Un slaidām eglēm pāri
Bij gaismas vainags maigs.

Es nezināju, kur esmu
Tad pēkšņi attapos:
Tas bija lejas mežā
Pie mājām, kur kavējos.