Dzejoļi

Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spējam.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sējam?

Rozes, asaras, mērķi, sasniegumi

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Ziemassvētki nu ir klāt,
Dāvanas kā gribas man!
Citas lielas, citas mazas
Tomēr visas mīļas, labas.

Es dodos pa saulainu ceļu
Līdz rudens vēlajām salnām,
Līdz pirmajam septembrim skolā,
Līdz pirmajai dienai klasē.
Šis saulainais septembra rīts
Ir zelta saulītes apspīdēts,
Un katrā saulītes starā
Ir vasaras noslēpums tīts.

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj.
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies kāds tīklus visapkārt vērpj.

Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,
Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,
Lai vēji visas bēdas projām aiznes
Un pats sev nejūties kā parādnieks.

Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes
Un zemei pāri baltu mieru lej,
Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes
Un visās sirdīs mīlestību sēj.

KRAUKĻU TIESA

Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu

Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule

Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai , jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots

Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa....

(Jānis Rezokavs)

Kraukļa tiesa

Kas mīlestība ir?
Ko spēj tā darīt ar cilvēku?
Tik neskaitāmi daudzi to ir piedzīvojuši,
Bet izskaidrot - to spēj tik retais;

Tā izmaina cilvēku līdz nepazīšanai,
Tās dēļ tas dara neticamo,
Tā izmaina cilvēka domāšanu,
Tās dēļ tas gatavs ir atdot visu;

Tā cilvēkā rada sajūtas,
Tādas kņudošas un neizskaidrojamas,
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Reizēm laimīgas, reizēm sāpīgas;

No tās spēj cilvēks paēst,
No tās spēj cilvēks iztikt,
No tās spēj cilvēks izdzīvot,
Tik no viena šī vārda - mīlestība.

Šajā mirklī - brīdi stāt!
Pavērsties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!

Divas skudras tumšām brillēm,
Satiekas zem zaļām dillēm.

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri,
Neaizmirsti uzbērt sāli.

Starp dzīvības zvaigznēm daudzām
Nu arī Tavējā mirdz!
To sargās no pasaules vējiem
Vecāku mīlošā sirds.

Dzīvība, trauslums, vecāki, mīlestība

Par to mīļumiņu,
Kas tev, māmiņ, acīs smejas,
Lai tev šodien visi ziedi,
Kas aug dārzos, pļavās, lejās,
Klāt vēl mana sirsniņa
Un vēl salda bučiņa!

Māte, ziedi

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām,
Vienā malā saule gāja,
Otrā saule uzlīgoja.

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Ar vēja spārniem paceļos
Un tālu debessjumā aizlaižos
Taj" brīdi jūtos brīvs
Kā punts debesīs.

Bet nosēsties kad vēlos es
Tavu māju meklēju
Palodzi vai pagalmu
Lai Tevi satikt varētu.

Tad laimes jūrā ienirtu
Un Tevi līdzi paķertu,
Mēs divi vien līdz dzīlēm peldetu,
Un kopīgu ko atrastu.

Tad vēja spārnos paceļos,
Un skumjām acīm paveros,
Jo atkal projām jālaižas
Kā brīvam putnam debesīs.

Es eksistēju, un manī ir puse no sirds
Bet gribu dzīvot ar veselu sirdi,
Kaut kur esi Tu, ar otru pusi sirds,
Es atradīšu Tevi,
Un savu pusi atdošu Tev!

Še tev, meitiņ, pieci lati,
Paver kājas labi plati,
Guli rāmi, nekusties,
Lai var labi no...

Šeit mēs atnācām sen,
Vēji lapas, kad dzen.
Šeit mēs sapņus par nākotni vijām.
Taču sirdis varbūt tikai šķiroties jūt,
To, cik dārgi viens otram mēs bijām!

Treknu zosi, lauku speķi,
Naudas pilnu garo zeķi.
Līksmu prātu, jautru dzīvi
Ziemassvētkus sagaidot.

Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! /Pema Brauna/

Vēl mirkli esam kopā visi,
Saulaini un cerību pilni,
Vēl nezinam, ko pasaule mums nesīs,
Vēl nezinam, kas tajā sagaidīs...

Cerības, nākotne

Svētki grēki,
Vienmēr svētki,
Ēdiens dzēriens,
Tikai skējiens,
Koka smējiens,
Itkā skrējiens.

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Sētā nāk bomzis ar pudeļu maisu.
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgaja tālāk uz kaimiņa pusi.
Ne iznāca saimnieks, ne ierejās suns,
Bet te pēkšņi, iedegās guns!

Dievs sargi mūs no vētras šīs,
Dievs sargi mūsu Latviju,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas liktu vētrai postīt mūs.

Dievs sargi mūs no šaubām šīm,
Dievs sargi mūsu Dvēseli,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas dotu mieru Dvēselei!

Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici!

Lai tev laime,
Lai tev prieks
Un lai stundās
Nenāk miegs!

Skola

Lai vienmēr tu tā cauri ietu
Šai dzīvei, visu uzveicot,
Un galvu, pilnu domu spietu,
Pret sauli augstu paceļot!
/Valdis Grēviņš/

No pirmā zvana, pirmā sola,
No klases, kas jau gaida mūs,
Vēl pirmie draugi, pirmā skola
Uz visu mūžu prātā būs.

Skola, zvans