Dzejoļi

Es mīlu Tevi kā neviens,
No sirds un dvēseles es saku Tev PALDIES,
Par to, ko veltīji Tu man.

MĪla

Rudenī kad lapas birst,
Nāc uz mana kapa *irst.
Ja es tevi ieraudzīšu,
*irsā krustu iespraudīšu. Auč!

Es eju pa ielu,
Domāju par tevi,
To ko tu man teici,
Tas man bija svarīgi.

Es paceļu galvu,
Un ieskatos zvaigznēs,
Tur tava sejiņa
Mīļā jaukā sejiņa!

Es nogriežos ieliņā,
Piezvanu pie durvīm,
Atveras durvis.
Un tu tur stāvi,
Manu acu priekšā!

Bet tikai tad es saprotu,
Tas ceļš ko esmu gājis,
tas bijis to vērts,
beidzot visi mani sapņi
pārvēršas realitātē.

Tu paņem mani apskauj,
Es tev iedodu buču
Bet tad ieskatos tev acīs
Un tev saku:
Nekad nebūtu domājis
Kad var tā iemīlēties
Ka var tā kāds patikt,
Bet tagad saprotu kad var!

Katra stunda, katra diena,
Ko pavadām kopā
Man ir ļoti svarīgi,
Katrs mīļš brīdis
Man ir ļoti svarīgs.

Un kad es saku
Es tevi mīlu,
Tas nāk no sirds
No manas sirds!

Ziemassvētku dieniņā,
Tā kā manā sirsniņā.
EglIte tiks pušķota,
Un mājiņa tiks rotāta.

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Klusā, rāmā vakarā,
Bučiņa iet pastaigā.
Klusi zogas klāt pie Tevis!
Un vai zini? Tā no manis.

Lai tev vienmēr mēle asa,
Kad kāds gadu skaitu prasa.
Lai jau prasa ja nav kauns,
Mums tu vienmēr būsi jauns.

Apsveicu.

Es vēlos, māt, tev paldies pasacīt
Par rūpju sudrabu ap manu mūžu,
Par asaru, kas tev uz vaiga spīd,
Ko varbūt steigā bieži nepamanu.
Par guni pavardā, ko siltu kūri,
Par to, ka mūs ap sevi kopā turi,
Ka bēdu proti klusi salocīt
Un gaišu smaidu dienai apkārt vīt.

Māte, mūžs, smaids

Tu aizej es palieku..
Tu atkal atnāc es stāvu tajā pašā vietā,
Kur stāvēju un lūkojos tev acīs..
Un tu man saki: Piedod mums jāšķiras..
Pār manu vaigu norit asara..
Un es vēlos tev ko teikt..
Bet tu jau esi tālu no manis
Un tas viss pārvēršas putekļos!!
Tu un mūsu sapņi ir izplūduši lietainajā dienā!

Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.

Salauzta sirds

Gribas man pieskārienu Tavu,
Just uz savas ādas vēl.

Atceros Es Tavas smukās, lielās acis,
Skatienu, kas kā jūra-zils,
Redzu Tevi visur kur vien eju,-
Daļa Tu no manas sapņu pils.

Redzu Tavus matus, Tavu stāju,
Jauko smaidu, kas Tev sejā mirdz.

Pati sev Es iemīlēties ļāvu,
Paklausīju tam, ko teica sirds.

Sapņi nezūd nekad, to ir gana,
Sapņi zemē simtiem tālu mīt.
Nepastāvīga ir dzīve mana,
Nezinu, ko mīlēšu Es rīt.

Tomēr Tava seja, acis Tavas,
Man no prāta neiziet, tās dzīvo,
Sapņos jūtu, Tavas maigās skavas,
Dvēseli, kas pazīst dzīvi brīvo.

Tik viegli baltas pārslas krīt,
Kas maigi zemi sedz.
Bet sirdī iespīd brīnumstars,
Ko skatiens nesaredz.
Un nav jau tā ka jāzina viss,
Lai paliek noslēpums!

Vecīts nāk sētā ar dāvanu maisu
Mūsu dāvanas mētā pa gaisu.
Ar vienu no dāvanām trāpa viņš tam
Mūsu mīļajam sniegavīram.

Ver viņš vaļā dāvanu savu
Tiešām tur iekšā viņš viņu mana.
Šī būs mana sniega pika
Tiešām jauka tā man tika.

Mēs to redzm brīnāmies
Un ar kājām sitamies.
Mums tās davanas ar tīk
Vai jau vaļā tās var tīt?

Mamma piekodina NĒ!
Ziemassvētki vēl nav te.
Dāvanas var pagaidīt
Ejam punčus piepildīt.

Vai zini kas šie svētki ir?
Veikalā tos nevar pirkt.
Atnāk viņi vienreiz gadā
Ziemassvētki mājā manā.

Kad domāju par skolas gadiem,
Man saulē atkūst loga rūts,
Uz baltiem telefona vadiem,
Ar sarmu kopā domas dūc.

Skolas gadi

Kad nāci pasaulē tu izskatījies ka tauriņš mazs.
Kad pirmo reizi ierunājies tavi vārdi izklausījās kā
Putnu dziesmas skanīgas.
Kad sāki skolā iet tad tu
Savā gudrībā nepārspēji nevienu.
Neviens nesapņo kā tu, neviens neizskatās kā tu,
Neviens nav kā tu.
Jo tu bērniņ esi viens unikāls bērns.
Tu brīnumbērns!

Bērnība, bērni

Lai vienmēr tu tā cauri ietu
Šai dzīvei, visu uzveicot,
Un galvu, pilnu domu spietu,
Pret sauli augstu paceļot!
/Valdis Grēviņš/

Zvaigzne krīt...
Tu vēlies, es vēlos...
Mēs katrs kaut ko vēlamies…
Es vēlos Tavus glāstus - Tu manus....
Es tiešām vēlos, lai Tu būtu
Man blakus.
Tieši tagad un tūlīt
Just tavu siltumu, pieskārienus un mīlestību...
Tās ir lietas,
Ko zvaigznei krītot vēlos es..
Es vēlos - Tu vēlies!

Nav tāda, ko nevar,
Ja ir - tad jāvar!
Kaut plaukstām jūra jāizsmeļ,
Kaut zemes smagums jāpaceļ.
Nav tāda, ko nevar.
Ja ir - tad jāvar!
/Andrejs Eglītis/

Cilvēk, mīļais, cieni vistu,
Tā Tev piedēs itin visu -
Kūti, šķūni, mājas stūri
Un vēl baltā truša būri.

Saku es, ka skaista tu,
jo tā tiešām domāju,
Dārzā kurš ir pilns ar rozēm
tik vienu rozi vēroju. (tevi)

Engpire

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd,
Kur dārzos rozes zied,
Soļiem viegliem - smaidu sejā,
Tavas bērnu dienas iet.
Sveic tās ziedi, sveic tās saule,
Putniņš saka birztalā:
Draugs, šo bērnu dienu sapni,
Dziļi sirdī paglabā.

Cik diena ši ir jauka, skaista
Prieks ir ārā rosīties
Saules stari visu laisa,
Laikam laiks iet peldēties
Visapkārt augi skaisti zied
To saldā smarža pilda sirdi
Putni savas dziesmas dzied
Un uzlabo it visiem dzirdi

Engpire

Šajā mirklī - brīdi stāt!
Pavērsties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!

Rīt uz skolu jāiet man,
Gribu labas sekmes gūt,
Gribu dabūt desmitnieku,
Lai es varu tālāk iet.

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm ,
Kā cerība,kā balta bura peld ,
Un laimes ceļā lai tā neizbālē,
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Skolā katram draugu daudz,
Katru savā vārdā sauc,
Skolotāji nav tai skaitā -
Viņi tikai gaisu maitā.

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti.

Mana ģimene...

Roku uz sirds liekot
Ar prieku es varu teikt,
Ka pasaulē visdārgākais
Kas vien var pastāvēt,
Ko var viegli pazaudēt,
Bet mīlēt nekad nepārstāt.
Viss ko varu iegūt ir
Kopā ar viņiem laimīga būt.

Priecāties par šo mirkli, par šo dzīvi,
Ko pavadu kopā ar ģimeni - ik brīdi.
Tas nav darbos izdarāms,
Tas nav vārdos aprakstāms
Cik laimīga esmu ar viņiem kopā es
Uz šīs lielās pasaules.

Jautri, jauki, mīļi ir viņi
Tētis, mamma, ko saucu par - ģimeni.
Nevienu tik stipri šai pasaulē
Nemīlu, kā mīlu es viņus.
Neviens un nekad, mūžu mūžos
Nespēs man atņemt viņus.


Kristine Kļaviņa 15... =)

Mīlestiba ko jūtu pret savu ģimeni..

Balti sniegi sasniguši,
Rūķiem snuķi nosaluši.
Ejam bērni pikoties,
Un pa sniegu draiskoties.

Rūķi, ziemassvētku dzejoļi