Dzejoļi

Es eksistēju, un manī ir puse no sirds
Bet gribu dzīvot ar veselu sirdi,
Kaut kur esi Tu, ar otru pusi sirds,
Es atradīšu Tevi,
Un savu pusi atdošu Tev!

Es nevaru aizvērt acis ciet.
Un nevaru atvērt sirdi.
Es nevaru iemigt,
Un nevaru sildīt.
Ja tomēr kaut ko vēlos,
Tad tikai vienu patiesu lietu.
Tik vienmēr gribu mīlēt,
Un beidzot aizvērt acis ciet.

Varonīgi izturēt
varonīgi sevī sēt
varēšanu, pašiespēju
varonīgi savu seju
turēt pretī, nenovērsties.
Tas, kas savā gaismā spēs
apņemt tumsu - uzvarēs.
/Imants Ziedonis/

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Sieviete — Tu esi trausla puķe,
Kuru mīlestības reibonis šūpo,
Smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - Tu skaistākā starp puķēm!

Sieviete, puķe, mīlestība

Balts sniedziņš snieg,
Visiem prieciņš tiek!

Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
(A. de Sent-Ekziperī)

Rīt uz skolu jāiet man,
Gribu labas sekmes gūt,
Gribu dabūt desmitnieku,
Lai es varu tālāk iet.

Even if you have been told, you failed to listen;
Even if you have listened, you failed to understand;
Even if you have understood, you failed to take action;
Even if you have taken action, you failed to do it right;
Even if you have done it right, you failed to deliver;
Even if you have delivered, you failed to meet the expectation.

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

Paldies par to, šai pasaulei, ka dzīvot varu bez bēdām te.
Paldies par to, šai pasaulei, ka ne vien sāpes tā liek izjust man!
Paldies, ka vispār dzīvoju un cenšos, mācos, slinkoju.
Paldies, ka nav jāpārcieš kari un saniknotu zvēru bari,
Paldies par apslēptām ilgām un skaistām debesīm zilgām...

Līgo meži, līgo druvas
Līgo saule norietot!
Lai līgoja puiši, meitas
Sauli rītā sagaidot!

Jāņi, līgo

Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.

Kad viņi tiekas-
Viens pēc otra tiecas!
Tie iedegas kaislē, ka
Acis kvēlo un lūpas kļaujas..
Viņi skūpstam ļaujas
Un tuvāk viens pie otra raujas!!!

Kaisle

Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri,
Neaizmirsti uzbērt sāli.

Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās

Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā

Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru

Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/

Neizdevusies milestiba

Balta mana māmuliņa
Balti mani audzināja
Pati sevi netaupīja
Balti mani audzinot.

Māte, audzināšana

Divi naktī

Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Stāv uz ielas un skumst
Ir divi naktī
Tumsa aiz loga
Tumšas ielas, mazs suņuks kunkst
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Skumst, jo viss vēl vairāk tumst
Ir divi naktī
Aizmiguši
Vienu sapni redzējuši
Ir divi naktī
Sapnis skumst
Jo suņuks tumsā, vientuļš kunkst...

Vizuļo istabā puzuri kārti
Sētās kur puteņi sniegpārslas jauc
Ceļi slaucīti, atcelti vārti
Rakstītām kamanām Ziemsvētki brauc.

Nomirgo kumeļiem sudraba groži
Zvaniņam skanot, kamanas stājas,
Eglītē iedegas svecītes spoži
Ziemsvētku vecīts draudzīgi māj.

Atveras gaidītie dāvanu maisi,
Bērniem līksmi pukstēt sāk sirds.
Pilna ar prieku top zeme un gaisi
Ziemsvētku zvaigznes pār pasauli mirdz

Lai tev laime,
Lai tev prieks
Un lai stundās
Nenāk miegs!

Skola

Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara -
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!

Saule, dzīvība, bērni

KRAUKĻU TIESA

Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu

Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule

Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai , jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots

Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa....

(Jānis Rezokavs)

Kraukļa tiesa

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici!

Tu jauta ko es mīlu?
Es tev varu tikai pateikt
Visus lielos burtus saliets kopā
Iznak kopa TEVI

Vēl vēlētos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.

Zināšanas, bērni, bērnība

Paturi ilgāk kādu no mirkļiem,
Atrodi sirdī tam vietu,
Lai ar svētku patieso prieku
Gaišāks tālāk Tu ietu.

Lai kopīgs ceļš kā stipra dzija,
Caur visu mūžu klusi stīdz,
Lai mīlai nenākas teikt: "bija",
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!

Un manas atmiņas skaļi aplaudē
Aiz skatuves glūnošai vakardienai
Kam vītušu ziedu pilnas plaukstas
Mazliet svīdušas, mazliet pēc rozēm
Gaismas, laternas ceļa malās
Galvas atliekušas, spīd un staro
Bet gaisma tām balē, kļuvusi auksta
Aktieri paklīduši, kur kurais
Dažs zudis jau no planētas zilās
Dažs vēl ilgi putekļu klātajām
Pūrlādēm, dobji skanošos vākus cilās
Laika kodes ar klusu prieku
Saēd publikas uzvalkus, vakarkleitas
Un gaiss, ak, kā toreiz virmoja gaiss
Pils smaržu, elegances, tabakas dūmu
Apskāva katru pretīmnākošo frizūru
Manā izrādē viss bija pa īstam
Bija vērts to pūļu
Ne nožēlas, ne nopūtu lieku

/Gatis Beinārs/

Atmiņas, teātris

Draudzība ir tā kā diena,
Draudzība ir tā, kas vieno. :)

Draudzība