Dzejoļi

Draugs, paies skolas gadi
Un tāles aizsauks mūs,
Bet senie skolas zvani
Vēl atmiņās mums būs.

Sirds

Doties uz zvaigznēm?
Šobrīd nav vērts.
Un pazīstot tevi,
Šis prieks rādās lēts.
Pa grūstošām trepēm,
Ceļš liekas ērts,
Jo visu, ko sniedz,
Dārgs man un svēts.

Un mana sirds jutīs,
Kad sāpe tev krūtīs,
Un mana sirds spēs!
Tici man-
Tā palīdzēs!

Ir diena skaista, kad blakus esi
Un maigā balsī savu stāstu stāsti,
Pienāc klāt un samīļo –
Saules gaismu izstaro.

Mīlestība, draudzība

Kur gan tie gadi skrien? Caur ērkšķiem un rozēm tie lien.
Vēlējies tiem pakaļ skriet, apstādināt laiku kaut tik uz bridi vien.
Neatskaties atpakaļ, dodies taisni uz priekšu.
Gadi skrien kā vēja spārni, ne tie vieni, ne tie lieki,
Gadi nāk un gadi iet, vēlam tev laimi un prieku vien.

Gadi, ērkšķi, dzimšanas diena, laime

Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās

Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā

Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru

Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/

Neizdevusies milestiba

Es no tevis neaiziešu,
Tevi projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu,
Tavai sirdij apkārt vīšu-
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu!
Paliec mans es tava būšu -
Visu mūsu abu mūžu.

Šodien jau divas liesmiņas –
Spoži vainagā mirdz.
Drīz būs trīs, tad jau četras,
Un tad Ziemassvētki klāt.

(Autors: Piedalies.lv)

Otrā advente, 2. advente, liesmiņas

Skaista, skaista māmulīte
Vienmēr viņa labu nes
Kā saulīte debesīs
Kā mirdzoša zvaigznīte!

Māte, saule, debess, zvaigzne

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs, tā vietā otrs stāsies!

Bērns, smaids, vecums, gadiņš

Māci mani māmulīte
Visādos darbiņos,
Izmācīsi darbiņos
Māci gudru padomiņu.

Mācīt, darbs, gudrība, padoms

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.
No nedienām, no saltā dzīves vēja
Šo mazo dvēselīti sargājiet!

Bērns, puķe, dzīve, dvēsele

Jaunais gads ar lielu joni,
Dej ar ezermalas roni.
Salatevs tā naiski skatās,
Jaunais gads mūk malu malās.

Briedis Rūdolfs acis bola,
Tikmēr Santa zaru sola.
Santa bārdu noplukušu,
Saka briedim stāvi klusu.

Nu ir pienākusi diena,
Kad bez ziediem nepaliek neviena.
Gadā tā ir tikai viena,
Izbaudi to, jo tā nav ikdiena.

pat tad kad esmu vientulībā,

neviens nespēs mani apstādināt...

es sēdēšu un atcerēšos,

atcerēšos visu kas bijis, kas pagaisis.

es sēdēšu un smieklus valdīšu,

kaut arī vientuļi man būs,

es celšos un savu dzīvi,

dzīvi ar smiekliem pildīšu.

es neskumšu,

es atmiņās gremdēšos,

un smieklos veldzēšos.

Pardomas

Klusi kokli spēle vēji,
mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnums.

Spoža, spoža zvaigžņu dzija,
rokas, kuras visu prot,-
pašu Laimu ieraudzīju,
gaismas cimdus uzadot.

Un es znu, ka tā bija
un es atkal saku tā:
-Sidrabiņu lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā

Paturi ilgāk kādu no mirkļiem,
Atrodi sirdī tam vietu,
Lai ar svētku patieso prieku
Gaišāks tālāk Tu ietu.

Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts,
Ej, pasaulē mazulīt,
Tev vecāku mīla ies līdz!

Dzīve, mazulis, bērns, vecāki

Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!

Mana zeme

Lieldienas rītā, kad saulīte aust,
Zaķītis gar mežmalu priecīgi trauc.
Ķepās tam groziņš tīri glīts,
Groziņā olas un kokteilīts!

Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,
Bet pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākošo.

Es eju pa ielu,
Domāju par tevi,
To ko tu man teici,
Tas man bija svarīgi.

Es paceļu galvu,
Un ieskatos zvaigznēs,
Tur tava sejiņa
Mīļā jaukā sejiņa!

Es nogriežos ieliņā,
Piezvanu pie durvīm,
Atveras durvis.
Un tu tur stāvi,
Manu acu priekšā!

Bet tikai tad es saprotu,
Tas ceļš ko esmu gājis,
tas bijis to vērts,
beidzot visi mani sapņi
pārvēršas realitātē.

Tu paņem mani apskauj,
Es tev iedodu buču
Bet tad ieskatos tev acīs
Un tev saku:
Nekad nebūtu domājis
Kad var tā iemīlēties
Ka var tā kāds patikt,
Bet tagad saprotu kad var!

Katra stunda, katra diena,
Ko pavadām kopā
Man ir ļoti svarīgi,
Katrs mīļš brīdis
Man ir ļoti svarīgs.

Un kad es saku
Es tevi mīlu,
Tas nāk no sirds
No manas sirds!

Vārdā nenosaucamais...

Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...

Draudzība ir vienreizēja.
Tev neko nevajag teikt, ne rakstīt, draugam cik viņš/a ir dārgs/a tev. Pasaki tikai to, ka esi mans draugs jeb draudzene!

Balta mana māmuliņa
Balti mani audzināja
Pati sevi netaupīja
Balti mani audzinot.

Māte, audzināšana

Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.

Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.

Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties.
/Jāzeps Osmanis

Skola, skolotājs

Zāļu dienas vakarā
Pinu košu vainadziņu.
Tur ieviju rudzu vārpas
Ar zilo rudzupuķi.
Pastarpēm magonīti,
Pļavas balto pīpenīti.
Košs sanāca vainadziņš
Ko likt man galviņā.
Nu varēju ciemos iet
Jautri, jautri palīgot!

Jāni

Kad es Tevi ieraudzīju,
Tavu maigo seju noglāstīju,
Tad Tu jauki pasmaidīji,
Un uz lūpām noskūpstīji.

Glāsti, smaids, skūpsts

Šī varbūt skaistākā no dienām,
Kas mūžā bijušas un būs.,
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst.

Ceriņu tvanošā skāvienā dvēselei noreibt,
Un galvu ziedu mākonī liekt!
Vikija

Še tev, meitiņ, pieci lati,
Paver kājas labi plati,
Guli rāmi, nekusties,
Lai var labi no...