Dzejoļi

Ilgu mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus valkājot
Laimes mātei nepagurt,
Jūsu laimi sargājot

Kas mīlestība ir?
Ko spēj tā darīt ar cilvēku?
Tik neskaitāmi daudzi to ir piedzīvojuši,
Bet izskaidrot - to spēj tik retais;

Tā izmaina cilvēku līdz nepazīšanai,
Tās dēļ tas dara neticamo,
Tā izmaina cilvēka domāšanu,
Tās dēļ tas gatavs ir atdot visu;

Tā cilvēkā rada sajūtas,
Tādas kņudošas un neizskaidrojamas,
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Reizēm laimīgas, reizēm sāpīgas;

No tās spēj cilvēks paēst,
No tās spēj cilvēks iztikt,
No tās spēj cilvēks izdzīvot,
Tik no viena šī vārda - mīlestība.

Ar egļu čiekuriem brūniem
Un pārslām, kas virpuļos skrien,
Ar patiesu laimi un skanīgu prieku
Pie tevis mans Ziemsvētku vēlējums brien.

Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd,
Tā paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem
sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu
svecītes kaut vienas
simts dienu sirdī
uzmirdz savādāk!

Ziemassvētku gaišums

Vakar,kad saule riet
Velos es pie tevis iet,
Skūpstīt glāstīt un par,
Sevi blēņas stāstīt,
Tad nu laimīgi mēs būsim
Kad par pāri kļūsim!



Zakīts iet pa zāli un smaida,
Zāle pa zaķīša pautiņiem skraida.
Zālīte beidzās, akmeņi sākās
Bez pautiem zaķis atnāca mājās.

Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.

No sniega segas laužas ārā sniegpulkstenis stalts,
Un siltie saules stari maigi glāsta zieda vaigu.
Tev pavasara rīts ir atkal nesis jaunu dienu,
Kur dzīves gadi rindojas kā pūpolbērni balti.
Vikija

Gaiša, gaiša uguns deg,
Tumšā ziemas laiciņā;
Tur laimiņa mūžu raksta
Mazajai meitiņai.

Uguns, ziema, laima, meita

Pirmie putni mājup trauc.
Tapēc galdā jāliek pauts.
Dienā augstu šūpojies
Un līdz rītam žūpojies.
Galu galā Lieldienas,
Tās ir tavas brīvdienas.

Klusumā dzimst dzidrākā dzeja,
Daiļākās melodijas, dziļākās domas.
Klusumā sirds ar sevi sastopas,
Pamostas un ierauga
Otru sirdi sev līdzās.
Klusus un svētus Ziemassvētkus!

Cena

Sāpju lietus pārlieku liels,
Ne šodien, ne rītdien tas nepāries,
Pieber man sauju pilnu ar spēku,
Uzcel man skaistāko pasaules ēku.

Nav ne jausmas,kas ir īsts,
Jo dzīvē viss ir pieprasīts,
Katrai lietai sava cena,
Citai augsta,citai zema.

Zemes dzīļu bagātību,
Paceļam un nolaižam,
Savu domu nolaidību,
Izpaužam,kad klusējam.

Bieži vien mums sanācis tā,
Ka mūsu sirdīs nav vairs nekā.
Tukšajos vārdos cenšamies rast,
Cenu,ko mūžam mums nesaprast.

Mācies kamēr gudra tiec,
Visu labu vērā liec,
Dzīve ļauna viltīga,
Gudrība ir derīga.

Mirdz tālās zvaigznes debesīs
Midz sapņi sveču liesmiņās
Mīt Ziemassvētkos cerība
Ko svētā nakts spēj piepildīt!

Skaista, skaista māmulīte
Vienmēr viņa labu nes
Kā saulīte debesīs
Kā mirdzoša zvaigznīte!

Māte, saule, debess, zvaigzne

Divas peles karā gāja, nopirdās un bojā gāja:D

Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.

Vien gaišas mīlestības vārdā,
Mazs cilvēciņš no nebūtības kāpj,
No mīlas ņemts un mīlai dots,
Tam mīlestību tālāk nest.

Mīlestība, bērni

Kad domāju par skolas gadiem,
Man saulē atkūst loga rūts,
Uz baltiem telefona vadiem,
Ar sarmu kopā domas dūc.

Skolas gadi

Asins kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala.
Jums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala!

Slīd mākoņi balti un sārti
Aiz sevis sauli slēpdami
Un zinu ja citu dienu tos redzētu-
Par vaniļas debesīm smaidītu
Ar tevi kopā pa tām skraidītu

Bet ne šodien, tik ne tagad
Par daudz pāri darīji
Pieradināji un aizgāji
Vienu starp mākoņiem atstāji

Atvēli laiku draudzībai,
Jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku sapņiem,
Jo tie aiznesīs tevi līdz pat
Zvaigznēm.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētam,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku, lai redzētu, kas notiek ap tevi,
Jo diena ir par īsu, lai varētu ļauties
Savtībai.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika.

Kā šūpoles ceļ,
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.

Zaķīts olas izperēja
Uz akmeņa tupēdams,
Lieldienās tās apdauzīja
Garām ejošs meitu bars.

Kaut kur tālumā uz lauka,
Dzestrs rīts tiek miglā tīts.
Kaut kur pļavā, rīta rasā
Kājas mazgā septembris.

Tālumā aiz košiem siliem,
Noskan sapņains skolas zvans.
Ir nu atkal klāt tas brīdis,
Kad uz skolu doties laiks.

Skaties kā, vakar vējš
Bērza galotni loka!
Tas tāpēc, ka izlocīt zarus
Ir vajadzīgs katram kokam.

Skaties kā, gliemezis
Zīmē sudraba sliedi!
Kaut pārāk lēni ir iets,
Bet noiets no lapas lidz ziedam.

Skaties kā, cīrulis
Izdzied aprīļa dziesmu!
Kaut sauli sadziedāt nevar,
Bet ziemelis piesmok.

Skaties kā, jāņtārpiņš
Naktī dedzina sveci!
Tas nozīmē - kādam vajadzīgs,
Lai nepaej skaistumam secen.

Ciema meitas solījās
Jāņu nakti negulēti.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.

Sieviete - dieviete
Vīrietis - velns
Vīrietis bez sievietes
Maziņš un melns.

Sieviete, vīrietis, dieviete, velns