Dzejoļi

Klusumā dzimst dzidrākā dzeja,
Daiļākās melodijas, dziļākās domas.
Klusumā sirds ar sevi sastopas,
Pamostas un ierauga
Otru sirdi sev līdzās.
Klusus un svētus Ziemassvētkus!

Kā šūpoles ceļ,
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.

Solis - ieelpa,
Mana plauksta asfalta palieka.
To debesīs es bārstīšu,
Un skaļiem vārdiem klāstīšu.
To dienu kad tevi satiku,
Un tavas acis sastapu!
Neviena dūma palieku es sevi iekšā neturu,
Bet kamdēļ tevi atstāju?
Vai nepietiek ar saulrietu,
Ko vienmer viena baudīju.
Es smiltis melnas krāsoju,
Uguns akmeņiem bārstiju,
Tava prāta durvis nozagu,
Sveci augšā uzslēju.
Un zīmeju - dzīvi!
To darīju, lai jūtas tavas bauditu,
Vai es prātu zaudēju?
Nē, apziņu pārdevu,
Lai tavas dvēseles logu atvērtu.
Tajā ziedus ienestu,
Zīdā izklātu,
Debesīs mūsu smaidus zīmetu.
Viens vards - tu!

Lai Laimas rokas ceļas svētījot,
Pār bērniņu, kas sācis savu ceļu,
Lai darba tikumu un gudrību tam dod,
Lai viņa bērnība kā pilna ziedu pļava!

Laima, bērns, darbs, gudrība

Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Liela diena
Ar skaistām oliņām!

Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.

Jānis, līgošana

Kad ziemas nakts vis klusākā
Pār baltiem laukiem klājas
No meža laimes lācis nāk
Un ielūkojas mājās

Tur klētī smaržo labība
Un kūtī gremo lopi
Bet rijā balti lini guļ
Un bišu pilni stropi

Pa logu lācis ieskatās
Kur zaļa egle zaro
Un balta svece gaismu lej
Caur ziemas nakti garo

Iet laimes lācis domīgi
Pa sēcvidu uz aku
Un redz ka pati laime nāk
Pa sniegā mītu taku

Kue laime Ziemassvētkus svin
Tur viņš pa velti nācis
Un aizbrien rāmi smaidīdams
Pār laukiem laimes lācis.

Cik bērnība mīļa un dārga
To tagad vēl nezini tu,
Kad bērnība miglā būs tīta,
Ai cik tad viņas būs žēl.

Bērnība, dārgums, žēlums

Tu jūti smaržu, to smaržu pazīstamo,
To piparkūku smaržu pazīstamo,
Tev jāsajūt prieks savā dvēselē,
Un tad dod citiem pretīm to.

Es mīlu Tevi kā neviens,
No sirds un dvēseles es saku Tev PALDIES,
Par to, ko veltīji Tu man.

MĪla

Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! /Pema Brauna/

Sirds

Doties uz zvaigznēm?
Šobrīd nav vērts.
Un pazīstot tevi,
Šis prieks rādās lēts.
Pa grūstošām trepēm,
Ceļš liekas ērts,
Jo visu, ko sniedz,
Dārgs man un svēts.

Un mana sirds jutīs,
Kad sāpe tev krūtīs,
Un mana sirds spēs!
Tici man-
Tā palīdzēs!

Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spējam.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sējam?

Rozes, asaras, mērķi, sasniegumi

Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!

Kas tas ir?
Pulkstens sit? Nē, mani sirdspuksti tie.
Vai eņģelis? Nē, tas TU - mīļotais!
Citi saka, ka mēs laimīgie.
Naktī mūs apspīd mēness spožais,
Dienā - cilvēki smaidīgie.
Es jūtu, ka mīli
un kopā būt gribi.
Es zinu, ka mīlu
un kopā būt gribu.
Mīļojamies, laiskojamies un
dzīvojam ar baudu.
Kas tas ir?
Tas ir mirklis..

Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu,
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.

Līgo skaņi, līgo saldi,
Līgo karotes un galdi,
Priecīgi, lai svētki Jums,
Galdam īstais servējums.

Jāņi, līgo

Mežmalītē, piesaulītē
Vāverīte olas krāso.
Zaķu tēvs pa taku cilpo,
Dziesmiņu par seksu svilpo.

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Ko gan lai šodien vēlam tev,
Kad ceļš tik garš ir nostaigāts?
Paldies par visu, ko mums devi,
Par to, ka vienmēr biji klāt,
Mūs mīlēji tu, nesaudzējot sevi,
Paldies par visu, visu, māt!

Māte, mūžs

Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa,
Mūžiņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.

Trūkums, nauda, padoms

Klusi kokli spēle vēji,
mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnums.

Spoža, spoža zvaigžņu dzija,
rokas, kuras visu prot,-
pašu Laimu ieraudzīju,
gaismas cimdus uzadot.

Un es znu, ka tā bija
un es atkal saku tā:
-Sidrabiņu lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā

Draudzība ir vienreizēja.
Tev neko nevajag teikt, ne rakstīt, draugam cik viņš/a ir dārgs/a tev. Pasaki tikai to, ka esi mans draugs jeb draudzene!

Pirmie putni mājup trauc.
Tapēc galdā jāliek pauts.
Dienā augstu šūpojies
Un līdz rītam žūpojies.
Galu galā Lieldienas,
Tās ir tavas brīvdienas.

Piecdesmit gadi - tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot, kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to, kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas, kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks, gan bēdas,
Un darba solis, reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm ,šķiet, spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/

Piecdesmit gadi

Nepadodies tautu meita,
Vīru svētkus svinēdama.
Sit tautieša olas pušu,
Lai plīst čaula brakšķēdama.

Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.

Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.

Man iespējams žēl,
Piedod.

Ar tulpītēm pie Tevis teku,
Lai neliec galdā vecu beku.
Labāk glāzēs vīnu liesim,
Ļoti vēlu gulēt iesim!

Tulpes, vīns, marts

Zvaigžņu meita.
Bij mēnesis cipresēs apgāzies.
Uz mēneša ragiem Tu balstījies,
kā pa apaļu lodziņu izliecies,

Tavos pirkstos bij divi debesu ziedi.
Tu vienu caur zilo nakti man sviedi.
Es dzirdēju, ka Tu aiz cipresēm dziedi:

Kas manu ziedu atradīs,
tam ilgas asinīs nedzisīs
tās viņu nāvē un nelaimē dzīs.

Nāve un nelaime maldi tik būs.
Nāve un nelaime tuvinās mūs
nelaimē dvēsele zvaigžņota kļūs.

Zvaigžnotā zvaigžņoto sagaidīs,
zvaigžņu mirdzumā gredzenus mīs.
Mūžam vairs maldīties nelaidīs.

Man sapnis ira, kā sapņi irst.
Bet tagad dvēsele, kā zieds birstot, irst
ilgās irst... Mirst un nenomirst

F.Bārda

Zvaigžņu meita

Māmiņ, Lielā apziņā
Paldies vārdu pelnīji,
Toreiz, jaukā dieniņā -
Dzīvību man dāvāji.

Māte, dzīvība