Dzejoļi

Tuvu nostāties un skatīties,
Tavās acīs-zilās- maldīties,
Katrs mirklis acīm ciet,
Liek vēl skaļāk jūtām kliegt.

Zvaigznes krīt,un tieši plaukstā,
Liek tās iegrimt naktī augstā,
Apskaut tevi,sajust trīsu,
Izjust mirkli-skaistu,īsu.

Saki man,ko tu vēl gaidi,
Saki,kādēļ šonakt smaidi,
Varbūt vēlies pazust elpā,
Izgaist šajā zvaigžņu telpā...

Liepas kuplumu,
Pūpola maigumu,
Lepnums tēva sirdij,
Saule mātes dvēselei.

Bērns, lepnums, prieks, laime

Mācies, kamēr gudris tiec,
Visu labi vērā liec.
Dzīve gudra, viltīga -
Gudrība tur derīga!

Pāri kalnam dikti gauss
Dāvanas ved Santaklauss...
Ar" tak cilvēks, saprotiet,
-Labāk nemaz negaidiet!

Santaklauss

Varonīgi izturēt
varonīgi sevī sēt
varēšanu, pašiespēju
varonīgi savu seju
turēt pretī, nenovērsties.
Tas, kas savā gaismā spēs
apņemt tumsu - uzvarēs.
/Imants Ziedonis/

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Ir pie Dieva tāds kociņš,
Kas zied zelta ziediņiem;
Ir pie mātes tāds bērniņš,
Kas klausīja viena vārda.

Dievs, ziedi, bērniņš, vārds

Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!

Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.

Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.

Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.

Sieviete - dieviete
Vīrietis - velns
Vīrietis bez sievietes
Maziņš un melns.

Sieviete, vīrietis, dieviete, velns

Kaut kur tālumā uz lauka,
Dzestrs rīts tiek miglā tīts.
Kaut kur pļavā, rīta rasā
Kājas mazgā septembris.

Tālumā aiz košiem siliem,
Noskan sapņains skolas zvans.
Ir nu atkal klāt tas brīdis,
Kad uz skolu doties laiks.

Kad celsies tu un blakus būšu
saņemšu es visu dūšu,
no gultas lauka nelaidīšu,
brokastis tev pienesīšu,
mīlas lietas pastāstīšu,
un masāžu vel uztaisīšu.
Gribi tici, gribi nē,
bet tā tas notiek pasaulē.

Engpire

Es mīlu Tevi kā neviens,
No sirds un dvēseles es saku Tev PALDIES,
Par to, ko veltīji Tu man.

MĪla

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Māmulīt, saņem nu atkal šo dienu,
Lielu un jauku - gadā tik vienu,
Saņem ziediņus, kurus tev nesam,
Nākam ar sveicieniem tādi kā esam.

Māte, ziedi

Ir tik labi noliekties,
Pār mazu gultas vietu,
Kur lielās dzīves sākums,
klusi bauda miegu.

Cik bērnība mīļa un dārga
To tagad vēl nezini tu,
Kad bērnība miglā būs tīta,
Ai cik tad viņas būs žēl.

Bērnība, dārgums, žēlums

Šodien pirmā skolas diena!
Es uz skolu eju viena.
Tomēr tas ir tīrais nieks
Zinu skolā valdīs prieks!

Cilvēk, mīļais, cieni vistu,
Tā Tev piedēs itin visu -
Kūti, šķūni, mājas stūri
Un vēl baltā truša būri.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā.

Silta, silta saulīte
Istabas galā.
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Bērni, lieciet to aiz auss -
Šogad nenāks Santaklauss:
Ziemeļbriedis, nelietis,
Ņēmis šo un uzmetis!

Santaklauss

Mēness atspulgs pār sniegotiem kalniem
Kā klavieru taustiņi skraida.
Bēgošam atspulgam pieglausties gribu
Kā bērns ticot, mīlot un gaidot...

Skola skaista, skola liela
Tur kur zināšana liela
Tur mums daudz ir prieka
Un skola mums ir tikai viena
Tāpēc visi sacīsim
Skolā gribam ieti mēs.

Sniegā lielas kupenas.
Sniegā mazi rūķēni.
Laikam jau tie rūķēni,
Ziemassvētkus gaida.

Ziemassvētki sanākuši,
Lielu maisu atnesuši.
Jau tie mazie rūķēni,
Dzejolīšus skaita!

Jānīts brauca katru gadu,
Atved ziedu vezumiņu:
Še saujiņa, tur saujiņa,
Lai zied visa pasaulīte.

Aiz logiem visas zvaigznes klusē,
Jo Ziemassvētki mūsu pusē.
Šajā naktī visu slikto piedosim,
Un viens otram lielu laimi vēlēsim.

1 gadu laimes,
12 mēnešus veiksmes,
53 nedēļas saules,
365 dienas veselības,
8766 stundas mīlestības,
525600 minūtes labu garastāvokli!

Jaunā gadā mirdzumu acīs un siltumu dvēselē, veselību pašam un veselus mīļos.
Laiku zvaigžņu skaitīšanai un laiku rīta bučai, iedvesmu darbā un aizmiršanu par Zemes pievilkšanas spēku,
Apņēmību izpildīt pašam dotos solījumus un drosmi sev noticēt, enģeli uz pleca un mīļu cilvēku cieši sev blakus,
Mīlestību pret sevi pašu un mīlestību pret pasauli aiz loga!
Lai veicas un lai izdodas!

Ļauj, lai prieks atmiņu kupenas bradā,
Uzticies brīnumam trauslam kā sniegs.
Prieka, veselības, mīlestības un patīkamu pārsteigumu pilnu Jauno Gadu!

Jaunā gada dzejoļi

Ziņģei alu, dūšai šņabi,
Grīdā iemin pedāli,
Šmigā gonkot baigi labi,
Kapa krusts par medāli.

Lēni, lēni sniedziņš snieg,
Lēni laimes māte brien.
No ciemiņa ciemiņā,
No sirsniņas sirsniņā.