Šī varbūt skaistākā no dienām,
Kas mūžā bijušas un būs.,
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst.
Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.
Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā,
Mīla ceļu apgaismos!
Vijiet kopā dzīves audus,
Zeltītiem ziediņiem.,
Tā kā šodien visu mūžu,
Roku rokā staigājiet.
Lai kāzu diena cauri gadu tālēm ,
Kā cerība,kā balta bura peld ,
Un laimes ceļā lai tā neizbālē,
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.
Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.
Lai kopīgs ceļš kā stipra dzija,
Caur visu mūžu klusi stīdz,
Lai mīlai nenākas teikt: "bija",
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!
Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.
Ilgu mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus valkājot
Laimes mātei nepagurt,
Jūsu laimi sargājot
Asins kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala.
Jums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala!
Un mums par abiem būs
Viens kauss, viens mūžs,
Viens rīts, viens vakars,
Un viens maizes klaips!
Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.
Lai Tev daudz baltu dieniņu,
Lai izdodas viss, kas iecerēts,
Lai draugi vienmēr labā omā
Un netrūkst latu somā!
Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.
Even if you have been told, you failed to listen;
Even if you have listened, you failed to understand;
Even if you have understood, you failed to take action;
Even if you have taken action, you failed to do it right;
Even if you have done it right, you failed to deliver;
Even if you have delivered, you failed to meet the expectation.
"Dzīve ir kā rožu dārzs"
Kas gan apslēpts šajos vārdos,
Dzīves jēgas noslēpums,
Dzirdams tikai pērkon dārdos.
Dzīve skaista, bet ar ērkšķiem,
Kāpēc gan tos neapgriezt?
Liekās tad būs skaista dzīve,
Bet cik paties būs šis prieks?
Kā var zināt kas ir laime,
Ja nelaimes nav bijušas?
Kā var zināt kas ir veiksme,
Ja neveiksmes nav dzisušas?
Iņ un jaņ jeb lidzsvars visam,
Jebkurai ēnai gaismu vajag,
Kādēļ gan mēs maldiem ticam,
Ka labs bez ļauna dzīvot var?
Es bez bēdām mūžam esmu,
Mazaj daļai galvā skan,
Bet ja tiešām tā tas ir
Tad vairs priekam jēgas nav.
Zvaigžņu meita.
Bij mēnesis cipresēs apgāzies.
Uz mēneša ragiem Tu balstījies,
kā pa apaļu lodziņu izliecies,
Tavos pirkstos bij divi debesu ziedi.
Tu vienu caur zilo nakti man sviedi.
Es dzirdēju, ka Tu aiz cipresēm dziedi:
Kas manu ziedu atradīs,
tam ilgas asinīs nedzisīs
tās viņu nāvē un nelaimē dzīs.
Nāve un nelaime maldi tik būs.
Nāve un nelaime tuvinās mūs
nelaimē dvēsele zvaigžņota kļūs.
Zvaigžnotā zvaigžņoto sagaidīs,
zvaigžņu mirdzumā gredzenus mīs.
Mūžam vairs maldīties nelaidīs.
Man sapnis ira, kā sapņi irst.
Bet tagad dvēsele, kā zieds birstot, irst
ilgās irst... Mirst un nenomirst
F.Bārda
Vakardiena ir vēsture,
Rītdiena ir nezināmais,
Bet šodiena - Dāvana.
Apjaust to, ka katra diena ir kaut kas īpašs, patiesībā ir ļoti liela svētība! To no visas sirds arī novēlu!
Rozes lai tavu vārdu kaisa,
Puķes lai smaidu raisa.
Sveicējs lai labu vārdu vēlē.
Mīlestība lai stipru dara,
Bet laime - mīļumu dod.
Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!
Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi
Ik katru gadu, kad pirmo adventes sveci dedzam,
Šķiet īpašs miers un saticība sāk virmot gaisā
Un ieskauj mūs savā brīnišķā elpā -
Liekot ticēt brīnumam un Ziemassvētku garam.
Četras sveces vainagā,
Šodien pirmo dedzam.
Ar klusu cerību, mīlestību un gaišu skatu -
Ziemassvētku gaidīšanu svinam.
Kad viņi tiekas-
Viens pēc otra tiecas!
Tie iedegas kaislē, ka
Acis kvēlo un lūpas kļaujas..
Viņi skūpstam ļaujas
Un tuvāk viens pie otra raujas!!!
Kā vēlētos, lai balts sniegs pār zemi klātos,
Lai saticība un miers būtu katrās mājās,
Lai adventes svecītes koši un silti,
Spētu sasildīt cilvēkam sirdi.
Slīd mākoņi balti un sārti
Aiz sevis sauli slēpdami
Un zinu ja citu dienu tos redzētu-
Par vaniļas debesīm smaidītu
Ar tevi kopā pa tām skraidītu
Bet ne šodien, tik ne tagad
Par daudz pāri darīji
Pieradināji un aizgāji
Vienu starp mākoņiem atstāji
Kas tur skaņ, kas tur reib,
Viņas kolna lejeņā?
Atīt svātki doncōdami,
Snīgu gaisā spardēdami.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Zvaniņš kārts eglītē
Eglīte tik priecīga
Tad kad zvaniņš skanēt sāk
Eglīte tik zaļot sāk.
Kādu rītu, pamostos
Iztaipos un žāvājos.
Pēkšņi dzirdu nočab kas
Bailes manīm piezogas.
Vēro mani svešas acis,
Kas gan ir pie manis nācis?
Redzu es mazu vīru,
Sārtu mici,muti tīru
Mazais vīriņš nočukst klusi-
Ziemassvētki atnākuši.
Gribas lai baltā pasaulē balti sniegi snieg
Un pa baltiem ceļiem balti cilvēki iet,
Un, lai baltos cilvēkos baltas domas dzimst,
Un, lai baltas darbdienas balti svētki ir.