Dzejoļi

Lai kā laime aiz kupenām iet,
Tie Ziemassvētki mīļi mazliet.
Kā sarkans vīrs ar maisu rokā,
Stiepj dāvanas kaudzi rokā.
Un tās dāvā draugiem bērniem,
Un kad visi saņemas,
Ziemassvētki iet vaļā.

Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! /Pema Brauna/

Ir jau gadiņš aizritējis
Kā vilnīts jūriņā.
Atver vārtus, Laimes māte
Nākamiem gadiņiem!

Gadiņš, bērniņš, mūžs

Lielā diena atnākusi
Liela doma visiem ir
Olas krāsot ,skaitīt,pētīt
Visas rīt ar steigu!

Lieldieniņa

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,
Veselību pašam un veselus mīļos,
Laiku zvaigžņu skaitīšanai,
Mazus brīnumus ikdienā
Un lielus brīnumus sirdī,
Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,
Mīlestību pret Dievu, sevi pašu
Un mīlestību pret pasauli aiz loga.

Šodien baltu ziedu klēpi,
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā,
Būtu liels un paties prieks.

Es lūdzu Dieviņam ūdeni,
Viņš dāvāja okeānu.
Es lūdzu Viņam ziedu
Un Viņš dāvāja rožu dārzu.
Es lūdzu Viņam laimi
Un Viņš man dāvāja Tevi!

Gaiša, gaiša uguns deg,
Tumšā ziemas laiciņā;
Tur laimiņa mūžu raksta
Mazajai meitiņai.

Uguns, ziema, laima, meita

Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt, paskaties - Tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.

Māte, mazulis, bērns, bērnība

Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.

Zvaniņš

Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam aparāts,
Vistiņas tik saldi smēja,
Zaķis krūmos olu dēja!

Piecdesmit gadi - tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot, kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to, kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas, kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks, gan bēdas,
Un darba solis, reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm ,šķiet, spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/

Piecdesmit gadi

Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!

Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.

Es gribu, lai tu mani laizi un sūkā,
Es vēlos sajust tavas lūpas uz sevis,
Es vēlos, lai tava mēlīte samitrina mani
Tā, lai es kūstu - tavs Čupa-čups!

Lai Laimas rokas ceļas svētījot,
Pār bērniņu, kas sācis savu ceļu,
Lai darba tikumu un gudrību tam dod,
Lai viņa bērnība kā pilna ziedu pļava!

Laima, bērns, darbs, gudrība

Klusumā dzimst dzidrākā dzeja,
Daiļākās melodijas, dziļākās domas.
Klusumā sirds ar sevi sastopas,
Pamostas un ierauga
Otru sirdi sev līdzās.
Klusus un svētus Ziemassvētkus!

Nav tāda, ko nevar,
Ja ir - tad jāvar!
Kaut plaukstām jūra jāizsmeļ,
Kaut zemes smagums jāpaceļ.
Nav tāda, ko nevar.
Ja ir - tad jāvar!
/Andrejs Eglītis/

Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.

Lai pietiek ar to, kas pie rokas.
Lai pie rokas ir tik, cik pietiek.
Lai vienmēr ir, ko otram dot.
Lai nav jālūdz, bet vienmēr
Lai iespēja pateikties.
Svētīgus Ziemassvētkus.

Šī varbūt skaistākā no dienām,
Kas mūžā bijušas un būs.,
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst.

Zvaniņš kārts eglītē
Eglīte tik priecīga
Tad kad zvaniņš skanēt sāk
Eglīte tik zaļot sāk.

Nez no kurienes uzradies tas -
Klēpī ievēlies kamolīts mazs.
Saulē sārti vaidziņi tvīkst,
Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst?

Bērns, prieks, laime

Ceļa sākumā mūs pārņem bailes; mēs gribam visu izdarīt pareizi. Bet dzīve mums tikai viena – kurš tad izgudrojis šo "pareizi". Paraugs noder vien salīdzināšanai, lai mēs redzētu, kā citi izprot dzīvi. Mēs bieži apbrīnojam citu cilvēku gājumu un tikpat bieži varam mācīties no citu cilvēku kļūdām. Taču, kā veidot savu dzīvi labāku, - katra paša ziņā.
/Paulu Koelju

Ceļš, dzīve, novēlējums

Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.

Gribu to, gribu to
Ai negribu neko!
Gribu tevi un vairs neko!
Gribu ķert tos sapņus labākos
Kur kopā ar Tevi lasu magones.
Tajā pļavā, tajā sapnī.
Esmu ar Tevi, sapņoju par Tevi.
Dzejoļi ir tā kā taureņi,
Kas pārlido no zieda uz ziedu!
Tajos aizmirsušajos sapņos
Lido košie taureņi ap mums.
Tas ir tik skaisti!
Bet, man vajag tikai Tevi un neko vairāk.
Negribu ne mašīnu, ne māju...
Bet, gan tevi.
Pat atteikšos no tiem sapņiem,
Ko devis man DIEVS.

Smaidinshh :)

Divus kokus upe šķir
Bet zari kopā ir
Divus draugus tālums šķir
Bet, sirdis kopā ir.

Draudzība, attālums, sirdis

"Dzīve ir kā rožu dārzs"
Kas gan apslēpts šajos vārdos,
Dzīves jēgas noslēpums,
Dzirdams tikai pērkon dārdos.

Dzīve skaista, bet ar ērkšķiem,
Kāpēc gan tos neapgriezt?
Liekās tad būs skaista dzīve,
Bet cik paties būs šis prieks?

Kā var zināt kas ir laime,
Ja nelaimes nav bijušas?
Kā var zināt kas ir veiksme,
Ja neveiksmes nav dzisušas?

Iņ un jaņ jeb lidzsvars visam,
Jebkurai ēnai gaismu vajag,
Kādēļ gan mēs maldiem ticam,
Ka labs bez ļauna dzīvot var?

Es bez bēdām mūžam esmu,
Mazaj daļai galvā skan,
Bet ja tiešām tā tas ir
Tad vairs priekam jēgas nav.

Dzīve ir kā rožu dārzs

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs, tā vietā otrs stāsies!

Bērns, smaids, vecums, gadiņš

Kā mākonītis zilganbalts
Kā augošs mēnestiņš ik gads,
Lai ļauj man izaugt pasaulē
Ar debess gaismu dvēselē!

Mākonis, mēness, izaugt, gaisma