Uz Jauno gadu dāvināsim
To siltumu, kas svecēs plīv’,
Un neļausim, lai vienaldzībai
Tik bieži sirdīs ienākt brīv.
Uz Jauno gadu dāvināsim
Mazliet sev egles zaļās spīts,
Tad darbu kamolā kāds dzīpars
Būs Laimes mātes ieadīts.
Un neparastas brīnumgaidas,
Pat bērnībā, kas tuva šķiet,
Jo tā ik Jaunā gada nakti
Caur mums ar egli vēlreiz iet.
Ziemassvētku skaistums -
Tas ir pārsteigums,
kas nāk ar mīlas gaišumu,
Ar ticību un optimismu.
Atkal melnā naktī baltas kaijas lido,
Baltām sniega zvaigznēm aizmiglojas skats.
Kādēļ gadi mainās pašā ziemas vidū,
Nēžēlīgā laikā piedzimst Jaunais gads.
Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja vien sirdī mīt prieks!
Tā gaisma, ko izstaro svece
Tā gaisma, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist!
Bet gaisma, kas cilvēkos dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds-
Tas nezūd,
Tas paliek un mirdz!
Ik nams, ik nakts ar skuju smaržu pildās
Prieks acīs brīnumainu gaismu dedz.
Šķiet visi cilvēki pie vienas uguns sildās
Un mīlestības cēlo zīmi redz.
Zeme Ziemsvētku naktī,
To pašu ko debesis jūt.
Un cilvēkam šajā naktī
Gribas par enģeli būt!
Gaišas domas, prieks un labestība
Lai pār slieksni Ziemassvētkos nāk
Un ne tikai saņemt mīlestību
Citiem dot to arī sirds lai māk!
Eglītē mirdz spožas sveces.
Priekā līksmi dejo večas.
Bērni sēž un gavilē,
Ai! Kā līksmi skandilē.
Kad pienāk vakars, apklust vēji kokā
Nāk sētā rūķīši, tie turas roku rokā.
Tiem rozā vaigi, dāvaniņas plecā
Viens tērpts ir jaunā, otrs mētelītī vecā.
Tos nerej suņi, neredz ļauna acs,
jo tur nāk kopā - Vecs un Jaunais gads!
Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz!
Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec!
Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss!
Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!
Kvēl sveces egles skujas smaržo
un gaisma spoža
līst no debesīm
un katra doma
kas man prātā raisās
mirdz it kā apskaidrota savam eņģelim
jel stājies ceļa gājēj ašais
un brīdi paklusē
pirms tālāk ej
ir tikai viena nakts tik gaiša
kad zvaigznes
savu gaismu lej.
Kad agri rītā pamodos,
Uz egles pusi lavījos,
Bet pēkšņi steigā aprāvos,
Un pārsteigts klusi raudzījos.
Salatēvs tur atradās,
Lielā maisā lūkojās,
Skaistu saini izvilka,
Un zem egles nolika!
Kaut kas pēkšņi notika,
Salatētis nozuda,
Skaistais sainis palika,
Brīnums rādās notika!
Rūķi kļūst par matainajiem,
Salavecis iet ar tiem,
Tā nu visi kādā koncī
Matus krata vienā taktī.
Sniegbaltīte atteikusies Salavecim palīgā iet,
Nu varēs viens pats viņš ar bērniem dziedāt dziesmiņas un diet.
Nav vainīgs Salatēvs, nav aizskarts gods un tikums, -
Vienkārši Sniegbaltītes darba līgumā bija pārkāpts likums.
Klusi jo klusi kāda zvaigzne tevi vēro,
Kāds sapnis no tās pie tevis ceļu mēro,
Zvaigzne tam ceļu gaišu dara,
Lai tas neaizķeras aiz kāda zara.
Ziema klāt ar lielu sniegu,
Ielas pilnas skaņu liegu.
Esi nu pret visiem labs -
Mīlēt sāks pat sētas stabs.
Atnāks Salatēvs ar maisu,
Sajauks visu svētku gaisu.
Steidzat viņam dziesmas spēlēt,
Vēlējumus daudz, daudz vēlēt,
Ēdamo uz galda celt,
Tīrus sniegavīrus velt.
Katram dvēsele gaišāka kļūs,
Iezagsies sirsiņā prieks - Ziemassvētki būs!
Tu tikai paskaties,
kā debesīs
ar sniega pārslām
vēji spēlējas-
tās virpuļo
un gaisā planē,
līdz iesāk svētku skaņas
sirdī skanēt.
Tu tikai paskaties.
Tu tikai ieklausies.
Tu tikai ziemas spēkam
paļaujies-
caur sniegu pārsloto
no debesīm
ar tevi sarunājas Dievs.
Kad ir Uzsnidzis pirmais sniegs
Kad ir uzvelts pirmais sniegavīrs
Kad logos leduspuķes parādās
Tad zinām to ka Ziemassvētki klāt.
Kad visi līksmi pa lauku skrien
Kad bērni uz ledus slidinās
Kad pikas sāk lidot šur un tur
Tad ir sākušies īsti Ziemassvētku prieki .
Piparkūku smarža gaisā
Salatēvs ar roku māj,
Dāvanas tam liktas maisā -
Skaties, Jaunais gads jau klāt.
Ziemassvētku vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lai Tev panākumu daudz!
Kluss... un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieveros acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.
Mulst... un samulst pa īstam un vienam,
Tik mulss – ka var vēlēties.
Viss mulst. Un piedodot saprast pa īstam.
Ka mulst – tas ir noslēpums.
Just... un pamostas zvaigznes iekš debess.
Tik just – ka var saprast vienmēr.
Viss jūt. Un var pārbaudīt laimi no jūtām.
Ka just – tas ir pārpratums.
Zust... un pazūd šī pasaule šobrīd.
Tik zust – ka var parādīties.
Viss zūd. Un var atnāk no jauna vienmēr.
Ka zust – tas ir ieguvums.
Salatēvs kā Kazanova
Rāpjas augšā labā omā,
Maiss par smagu - lejā krīt...
Piedod, mīļo Sniegbaltīt!
Ziemassvētki nāca aši,
Piedzērāmies visi braši;
Piparkūkas noēdām,
Un vēl rūķi noskuvām!
Salavecis iet pa ielu,
Nes tev dāvanmaisu lielu,
Viena dāvana priekš tevis,
Ko viņš dāvina no sevis!
Maisā lācis, lielas lelles,
Katrai lellei baltas krelles:
Glītas sprādzes taviem matiem,
Mašīnas ar 4 ratiem,
Maisā koka klucīši, blakus mīksti kaķīši,
Dāvanmaiss ir liels un smags,
Salavecis brien kā traks.
Staigā viņš šodien, rīt,
Būs pie tevis aizparīt.
Asi vēji logā klauvē,
Zīlniece man zīlē,zīlē,
Kāds būs jaunais cūkas gads,
Vai es laimīgs būšu pats!
Kur tas redzēts, kur tas dzirdēts,
Sala tēvam tukšs jau maiss.
Vēl tak svētki tikai sāksies,
Kuru skaņās viļņos gaiss!
Draugi, maisu piepildīsim!
Visu labo galdā liksim!
Lai ar reizēm skumīgs prāts,
Uzliec disko,deju sāc!
Auksti vēji, sniegi pūta,
Salatētis šņabi sūta.
Kā mēs bērni rīkosimies?
Laikam atkal pierīsimies.