Kā laba grāmata ir visa mūsu dzīve -
Tā skaista šodien, skaistāka vēl rīt:
Un laimīgs tas, kas spēj ar savu dzīvi,
Kaut vienu labu vārdu tajā ierakstīt.
Lai jūsu dzīvei salda liepziedu smarža,
Lai jūsu dzīvei - ozola spēks un izturība!
Māca mākonītis savaldīties,
Dusmoties - negaiss un krusa.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību - vāvere kokā...
Lidot kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā.
Vienu mirkli, vienu minūtīti
Pienāc klāt un paņem manas plaukstas!
Pasaki man šodien kaut ko labu, labu,
Ko pat manas domas neuzmin.
Tavs vārds ir kā vasaras gaisma,
Kas, aizejot dienām, tā dod.
Lai vienmēr tas būtu kā saule,
Kas siltumu izstarot prot.
Ir vārdu pasaulē tik daudz,
Bet vienu visu mūžu nesam.
Un labi just, kad paguruši esam,
Kāds tevi atceras, kāds vārdā sauc.
Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa.
To nevar ne nopirkt, ne pārdot,
Bet var saņemt par velti...
Bezgala daudz vai nemaz.
Ik reizi, kad pamostos es, es skumstu.
Tu zini kāpēc?! Es zinu, jo blakus man neesi tu!
Ik dienu es mīlu tevi stiprāk, bet tu to nejūti,
Naktīs es raudu ar vien biežāk, bet tu to nezini!
Mana sirds plīst pušu, bet tev ir tīri vienalga,
Kaut gan tava sirds ilgojas pec manas.
Nu ko lai iesāk, ja mūsu sirdis vēlas būt kopā?!
Bet kāpēc mēs neļaujam sirdīm mīlēt viens otru?!
Tas tikai tāpēc, ka mēs baidamies,
Ka nesaplīst mūsu sirdis, kā bija mums agrak.
Tāpēc ļaujam, lai visu dara mūsu sirds..
Un tiksim pāri visam ko mēs pašlaik baidamies..
Šodien ziņu Tev rakstu
Datoram pogas bakstu.
Gribu Vārda dienā sveikt,
Kaut ko gudru arī teikt.
Tev šajā dienā saldu sapni izsapņot!
Tev šajā stundā senu sapni piepildīt!
Tev šajā brīdī skaistu domu iemantot!
Jaunā gadā medus rausi,
Sivēnu ar lielu ausi,
Veselību, laimi, prieku,
Un vēl kādu latu lieku.
Lai visu tavu istabu
Mēnestiņš pieber
Pilnu ar sudrabu
Pilnu ar zelu:
Lai vizuļi, mirdzuļi
Veļas pa grīdu,
Kaktiņi spīd,
Šķirbiņas mirdz.
Lai mēnestiņš
Sudraba svārciņā
Tuvu pie vaidziņa čukst:
Sveicieniņš dzimšanas dieniņā!
Piedod man vārdus,
Kurus teicu tik skarbi,
Bet nejau dzīvē,
Viss var būt labi.
Un pienāks tas brīdis,
Tas šķiršanās laiks,
Kad neredzēšu tevi,
Un nebūs tavs smaids.
Tavs smaids kā saules stars,
Agri no rīta,
Mani modināt steidz,
No paša rīta.
Bet varbūt tomēr
Reiz tiksimies mēs,
Tur aiz saules,
Debesīs kādreiz.
Katram cilvēkam
Liktenis savs,
Un nevajag baidīties,
Pienāks ar tavs.
Un pienāks tas brīdis,
Kuru negribam mēs,
Un izšķirs mūs abus ,
Uz šīs pasaules.
Bet varbūt par enģeli,
Kļūsi reiz Tu,
Un sargāsi mani
Visu mūžiņu.
Un tāpēc mīli,
Un ļauj mīlētam būt,
Lai dzīvē labi jau
Tagad var būt.
Nav viegli nomirt,
Nav viegli mīlētam būt,
Nav viegli dzīvot,
Un laimīgam ķļūt.
Bet mīlam citus ,
Lai varam laimīgi ķļūt,
Jo nejau viss šai dzīvē,
Tik ļauni var būt!
Pasaules tumsība,
Tu viens..
Tu nonāc pasaulē,
Kurā valda tumsa.
Daba kļūst akla..
Cilvēce kļūst nežēlīga!
Tu baidies,
Tu nesaproti kas notiek..
Tu bēdz,
Bet nonāc kur biji...
Tu nespēj izlausties
No tumsas, kas apkārt..
Tev ir bail..
Tu vēl gribi dzīvot..
Tu meties ceļos
Un lūdzies!
Nekas nemainās.
Daba tik klusa
Un tumsas pilna!
Tu raudi
Un nespēj valdīties.
Tava sirds trīc
Un ir baiļu pilna.
Centies slēpties,
Bet nepaslēpies..
Tu kliedz..
Un vairs to nespēj!
Un atliek solis.
Tikai solis līdz nāvei!
Tu to nevēlies.
Bet to vairs nevar mainīt!
Tu atver acis,
Priekšā gaisma
Un atceries ŠO šausmu sapni!
Tu viss trīci un raudi!
Tumsas pasaule nu ir garām
Tu apdomā pasauli.
Un saproti.
Pasaule ir cietsirdīga,
Un nežēlīga!
Tu zini.
Šī pasaule!
Šī ir Tumsas valstība.
Kurā ienāk eņģeļi
Un apgaismo to..
Dod tev spēku,
Spēku, lai dzīvotu...
Par papardes ziedu dainots
Un stāstīts tik daudz,
Bet tikai vienureiz gadā
To cilvēkam ieraudzīt ļauts.
Jānīts sēd kalniņā,
Mētelītis mugurā;
Lasāt, meitas, Jāņu zāli,
Dāviniet Jānītim.
Visi gaida Jāņu dienu,
Meitas gaida, puiši gaida,
Puišiem alu, puišiem sieru,
Meitām zāļu vainadziņu.
Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.
Smaržas zālē glāstīs vējš,
Dabu pāršalks zibens spējš.
Vienreiz dzīvē varam mēs,
Sirdi zaudēt papardēs!
Vajag mācēt,
Vajag spēt,
Piedzerties
Un nostāvēt.
Ar skanīgu līgo
Lai Jāņunakts zied.
Lai uguns uz sauli
Un vasaru iet.
Visa zāle bija laba,
Ko plūc Jāņu vakarā.
ZĀLĪTEI nu cita daba,
Narkotiku sakarā!
Jānīts nāca pār kalniņu
Zelta kanna rociņā,
Es palaidu savu suni,
Nu sēž Jānis kociņā!
Līgo, līgo, kas tur grīļo?
Pašā meža maliņā,
Jānis Līgu atradis
Papardīti saminis.
Jānīts brēca, Jānīts kauca
Alus muca iztukšota,
Jānītim lieli kreņķi -
Sausa visa vasariņa!
Līgo nakts jau daudzus gadus
Diktē noteikumus savus:
Alus kausus pilnus liet,
Papardīti meklēt iet,
Kurš tās ziedu atradīs -
Mīlas nakti izbaudīs!
Viena pate Jāņa zāle
Brīžam gulu, brīžam stāvu;
Kad ierauga jaunas meitas,
Stāvu vien slaistijās.
Jānits man sieru prasa,
Teica savu Jāņu zāli.
Kas ta tāda Jāņu zāle,
Drīz bij stīva, drīz lunkana?
Mans Jānītis negulēja
Bez darbiņa Jāņa nakti:
Tas taisīja cilvēciņu
Dzelteniemi matiņiem.
Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas par velti negulēja;
Tas taisīja cilvēciņu
Ar visiem zābakiem.