Lai Jaunais gads, kā teiksmu avots,
Ir neizsmeļams, veselīgs un tīrs!
Vismelnākais brīdis kļūs balts,
Vistumšākā stunda staros,
Ja labestībā Tavs gars,
Uz sauli kā ābele zaros.
Lai tev pieder visskaistākais sapnis,
Rīts ko domu pagalvī likt,
Un ar viņu kā krāšņāko ziedu,
Dienu pārsteigt un līdzi tai tikt.
Liepiņa
Ikvienai dienai tavā mūžā,
Kā jaukam, skaistam sapnim būt,
Un katram sapnim, katrai dienai,
Par dzīves īstenību kļūt.
Es visas rūpes nolieku,
Prom tālu šovakar,
Lai Debess miera mirdzumu,
Sirds sevī uzņemt var.
Sakrāj dzidras ūdens lāses,
Savam laimes avotam,
Sakrāj spožas ceļa zvaigznes,
Dzīves ceļam nākotnē.
Vecam būt - tā nav nekāda māka.
Un vēl mazāk nopelns jaunam būt,
Māka ir, kad mūža rudens sākas,
Jaunākam ar katru gadu kļūt.
Lai Tev vienmēr siltas kājas,
Un, lai vienmēr būtu mājas,
Zvaigznītes lai acīs spīd,
Kreisā kāja nepaslīd.
Sapnī redzēju raganiņas, piecas, sešas vai astoņas,
Tik mīļas, ne svešas,
Uz slotiņām savām, pilsētas parkā,
Vasaras vakarā lidinājās.
Starp viņām es jutos tik labi kā mājās,
Ar mani tās mīļi par kaut ko aprunājās,
Es piecēlos kājās, un lidoju prom,
Atmodos laimīgs, izlidinājies.
Kas zin, varbūt kādreiz vēl redzēšu viņas,
Piecas, sešas vai astoņas,
Tik mīļas, ne svešas,
Tie būtu man svētki,
Mīļāki pat par ziemu un Ziemassvētkiem!
Ir brīdis skaists,
Tu lielāks tapi,
Ar gaismu šo,
Uz priekšu ej!
Ņem spārnus, rūpēm pāri laidies,
Kā taurenis zem saules spožs,
Ja nevari ar naudu šķiesties,
Ar prieku šķiesties vari drošs.
V.Mora
Tu esi cilvēks - Tev ir jāsapņo,
Tu esi cilvēks - Tev ir jālido,
Īpaši tagad, kad tik daudz darba un maz laika,
Pa skaistu, baltu ceļu,
Kurš ved uz gaismu - nebeidzamu gaismu.
Sāpju straumes sirdī plokas,
Kad tu uzliec, Māt,
Man uz krūtīm mīļās rokas,
Mierā ieaijāt.
J.Ziemeļnieks
No cīruļa mācies dziedāt,
No baltā bērza augt,
No liepām ziedēt,
No saules dot gaismu visām dienām.
K.Kalnietis
Es iededzu logā svecīti,
Kā mazu un spožu zvaigznīti,
Lai Ziemassvētku vecītis gaismiņu redz,
Lai tumsa tam ceļu neapsedz.
Daudz mantiņu es vēlētos,
Cik jauki ar tām tad spēlētos,
Un ja tev maisā atliek kāds nieciņš,
Tad man un māsiņai būs par to prieciņš.
Vēlam piepildītām vēlmēm kaisītu ceļu,
Ilgus auglīga darba gadus,
Un par visu vairāk Tev vēlam,
Glabāt to gaismu, kas Ziemassvētkos mirdz.
Gads atnācis pavisam jauns.
Ko tas no dzīves jēdz?
Tik apjukušu Vecaisgads,
To mūsu vidū iestumt mēdz.
Nav laika bijis Vecajam,
Ar jauno noņemties, to skolot,
Cik ticīgi tam acis mirdz,
Kad sev un viņam kaut ko solām.
Gads atnācis pavisam jauns.
Ko tas no dzīives zin?
Un visus mūsu solījumus,
Kā svētkus lielākos viņš svin.
Cik viņš ir jauns un jauks,
Un mūsos skatās apskaidroti,
Ak, soli, soli viņam, draugs,
Kurš cits vēl ticēs tev tik ļoti.
M.Zālīte
Ļaujies, lai gaisma piepilda sirdi,
Aizmirsti ļauno, ko redzi vai dzirdi,
Nokrati skumjas kā smagumu lieku,
Smaidi un dāvā pasaulei prieku.
Nosūnojušu jumta rindu,
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu,
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas,
Še ap tumšām palodām,
Skūpsti, apkampieni mijas,
Nu ar smiekliem, valodām.
Nekā, nekā nav šorīt cita,
Tikai baltais puteņa sniegs,
Un baltajai pasaulei galvā saule,
Mirdzošu kroni galvā liek.
Nekā, nekā nav dvēselē cita,
Tikai gaisma staro un mirdz,
Un mežmalas priedē vientuļa vārna,
Sargā lielās debesis.
Viss labais, pirms Ziemassvētkiem sapņotais,
Nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
Un žubītes dvaša kā cerība gaiša,
Loga rūtī rakstaini zied.
U.Auseklis
Ziemassvētku vakarā,
Saņem Laimes atslēdziņu,
Lai varētu Jauno gadu,
Bez bēdiņas nodzīvot.
Laime ir sirdi pret sirdi dot,
Sev prieku cita priekā iemantot,
Sajust, ka pasaulē šajā esi vajadzīgs,
Un mīlestības jūtu piepildīts.
Tik pie laimes,
Visi vēlas tuvāk būt,
Tādēļ arī Jaunā gadā,
Novēlu Tev viņu gūt.
Kā saules stariņi,
Tik silti, silti,
Tik gaiši, spoži,
Smaida mana mīļā māmiņa.
Tik bezgalīgi patiesi,
Tik skaidri, skaidri,
Tik dzidri, svaigi,
Kā lietus lāses krīt no zilām debesīm,
Ir manas māmulītes glāsti,
Un tos ne ar ko neaizstāsi.
Kā pastkartē senā, pāri sniegotiem kokiem,
Uz mijkrēšļa samta spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm adodas rokās,
Un pasauli debesu klusumā nes.
Kā pastkartē senā viz mirdzošā rotā,
Gan smildziņa sīka, gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki, Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo, lai mainītos cilvēka gars.
Apšukrūma
Tici stipri, tici cieši,
Tici savam brīnumam,
Un reiz Ziemassvētku naktī,
Redzēsi rozes uzziedam.
Ar uzticību Ziemassvētki klusi nāk,
Un tikai mīlot daudz ko mainīt spēsim,
Ja sirds šo ceļu sveču gaismā sāk,
Tad kaut ko mūžīgu sev paturēsim.
Mana mīļa māmuliņa,
Mīļi mani audzināja,
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņās.
Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas. Var nopirkt gultu, bet ne miegu. Var nopirkt pulksteni, bet ne laiku. Pat var nopirkt grāmatu, bet ne zināšanas. Par naudu var nopirkt amatu, bet ne cieņu. Par to var nopirkt seksu, bet ne mīlestību. Un vēl ir milzums lietu, kuras nav iespējams nopirkt. Par naudu nevar nopirkt laimi. Un dzīvesprieku arī nevar nopirkt. Visskaistākais un labākais ir tīra un nesamākslota iekšējā pasaule, kuru mēs viens otram nepiespiesti atklājam un dāvājam.
Apsveikumu, tostu un līksmības vidū atrodi brīdi, kad pamest skatu uz skaistākajiem mirkļiem pagātnē un apjaust to, cik daudz laba un gaiša var piedāvāt nākotne!