Latviešu Русский Deutsch English Français Türkçe




Dzejoļi, pantiņi, apsveikumi, novēlējumi

Lai gaisā jūtams viegls flirts,
Bet ūdenim, lai piejaukts spirts.

(28)

Es ticu mūžīgai apsnigšanai,
Ticu saulgriežu sniegiem,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk,
Ticu Ziemassvētku brīnumam,
Kuram dvēselē jāienāk.
Kaldupe

(2)

Cik pasaulē māmiņas skaistas ir daudzas,
Ar sirsnīgu skatienu, saulainu smaidu,
Par skaistāko savējo katrs mēs saucam,
Kas ceļā mūs pavada, mājās mūs gaida.

Cik reti mēs māmiņām dāvājam ziedus,
Cik bieži mēs māmiņām nodarām gauži,
Bet māmiņas labās it visu prot piedot,
Vien sirmāks kāds pavediens aužas.

To maigumu jūtot, ko bērnībā guvām,
Mēs lielāki augsim un gudrāki kļūsim,
Vien nebēdā, māmiņ, ka vecums nāk tuvāk,
Tu mūžam man pati visskaistākā būsi.

(30)

Lai Tavs dzimšanas dienas rīts,
Daudziem skaistiem sapņiem vīts,
Lai šie sapņi piepildās,
Un viss dzīvē izdodas.

(54)

Šo dzīvi dzīvojot man vienmēr šķitis,
Ka savāds spēks ir tavai mīlestībai, Māt,
Vienalga - laimīgs es vai izmisumā kritis,
Kā sargeņģelis Tu man vienmēr esi klāt.

(30)

No zelta ābeles - brīnumābeles,
Sirdī lai kāda sēkliņa krīt,
Kā Ziemassvētku vakarā,
Tā Jaungada gājumā,
Palīdzot laimi ieraudzīt.

(3)

Lai gaiši sapņi piepildās,
Un sniega takās nemaldās,
Lai sirdī zvaigžņu lietus līst,
Un iecerētais atdzīvojas īsts.

(19)

Paldies Tev māt, par tavām dziesmām,
Par vārdiem mīļajiem, ko teici man,
Gan rīta ausmā, gan vakara rietā,
Tie šodien vēl sirdī man skan.

Tu savu pavardu tik labi nosargāji,
Ka vēl aizvien tas sprēgājošs un silts,
Un stipri stāv tas mīlestības tilts,
Pār ko tu cēla bēdām pāri gāji.

Nav tava roka piekususi dot,
Un tava sirds nav pārstājusi starot,
Tais rūpēs gaišajās, kas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu,
Kā seno dienu gaišās stundās, māt.
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Ziemeļnieks

(35)

Ik rītu mosties -
Ar saules gaismu acīs,
Ar ziedu smaidu sejā,
Ar putnu dziesmām ausīs,
Ar taureņu vieglumu domās,
Ar darāmiem darbiem rokās,
Un dzīves milestību sirdī.

(80)

Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana.

Šis siltums, smaržu pilnais gaiss,
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu.

(5)

Lai prieka Tev būtu tik daudz, ka to varētu savest siena šķūnī kā smaržīgu sienu un visu ziemu just vasaras aromātu.
Bet tās skumjas pakar virtuvē pie sienas kā zeltainu sīpolu virteni, kur slēpjas miljons neizraudātu asaru.

(12)

Māmiņa kad agri rītos,
Istabā pie manis nāk,
Saules zaķēni uz grīdas,
Griestos bariem dejot sāk.

Un ikreiz, kad māmuliņa,
Blakus man pa ielu iet,
Ielas abās pusēs rindā,
Košas brīnumpuķes zied.

Kad mēs abi ejam pļavā,
Sidrabaini strauti urdz,
Un no manas kabatiņas,
Putnu bari zilgmē spurdz.
Dinere

(59)

Piesnigušie zari vējā lokas,
Sniega ziedi sapņodami krīt,
Līdz ar sniega ziediem sūtu,
Tev daudz laimes Jaungadā.

(8)

Ziemassvētki ir cilvēku iekšējās gaismas svētki. Mēs gaidām mirdzumu no iekšienes! No sevis. No tā, kas sevī. Mēs to piesaucam, lūdzam, uzturam un svinam. Gaišu, līksmu, siltuma un mīlestības pilnu Ziemassvētku noskaņu, un sirdsmieru svētkos!

(9)

Ziemassvētku miers lai katrā namā,
Laimi, veselību Jaunais gads lai nes,
Spēks un izturība lai mūs ceļā vada,
Panākumiem bagāts lai ir Jaunais gads.

(5)

Dzimšanas dienā esi mierīgs,
Visu labi pārdomā,
Bet, ja gribas uzdancot,
Balli vajag uzrīkot.

(29)

Būs brīnumi, ja noticēsim tiem,
Būs laime tad, ja pratīsim to dot,
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim,
Vien dodot citiem, varam laimi gūt.

(27)

Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas ne velnam nederēja,
Neredzēja Jāņu naktes,
Kā ziedēja papardīte.

Kā ziedēja papardīte,
Zeltītiem ziediņiem,
Kā dziedāja Jāņu bērni,
Kā dimdēja tautu zeme.

Kā dimdēja tautu zeme,
Sili, meži locījās,
Kā zvēroja darvas mucas,
Kā saulīte rotājās.

(10)

Nāc, klusā nakts, ar savu svēto mieru,
Pēc kura neskaitāmas sirdis tvīkst,
Un, lai no jauna dzirdam zvaigžņu vēsti,
Ka cilvēks ticēt vēl un cerēt drīkst.

(5)

Lai cik grūti, turies, cīnies,
Pats sev esi pretinieks,
Tas ir Ziemassvētku brīnums,
Kad no sāpēm izaug prieks.

(2)

Lai vienmēr prieks Tev silti sirdi silda,
Lai Tavā sejā plaukst pēc smaida smaids,
Lai nezini Tu tādas skumjas dienas,
Kad sirdī zogas drūmu domu klaids.

(7)

Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man šodien uzsmaidīt, tikai tev!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noglāstīt un sasildīt!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi lutināt,
Kā lutini Tu mani ik mīļu brīdi!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noskūpstīt,
Ļauj man šodien pasacīt,
Kā vakar, šodien, arī rīt,
Tu biji, esi un būsi,
Vismīļākā, vislabākā!

(77)

Radi pati jaunu sauli,
Jaunas zvaigznes iededzini,
Un uz debess dzidro tāli,
Pati savu ceļu rodi.

(2)

Vai lielie Ziemassvētki,
Pastaliņu plēsējiņi,
Pieci pāri jau noplēsu,
Vēl kurpītes iznēsāju.

(2)

Mēdz teikt - ir jānotiek brīnumam par lietām, par kurām Tu sapņo un ilgojies, bet īsti netici, jo pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Tomēr brīnumi notiek ik uz soļa, ja proti tos pamanīt un tā pa īstam noticēt!

(15)

No saules zemei gaisma tiek,
Plaukst ziedi, druvās maize briest,
No māmuliņas - laime, prieks,
Cels bērnus saulē viņas pieskāriens.

(14)

Ai, māmulīt, visu tu vari,
Un viss ir tik mīļš, ko tu dari,
Lūk, piemēram, cimdiņus abus,
Tu adi tik siltus un labus.

Man šallīti pieglaud pie vaiga,
Un tā ir tik mīksta un maiga,
Ai, visu to vari un proti,
Tu mīļa tik ļoti, ļoti.
Osmanis

(38)

Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvārkšņa tālumos skrien,
Un esi kā jūra, kā joma,
Kas dzintara pilna arvien.

(38)

Lai notiek tā, kā vēlas Tava sirds,
Lai atspīd saule tad, kad lietus līst,
Lai atskrien vējš, kas bēdas aiznes līdz,
Lai Tev ar smaidu atnāk katras dienas rīts.

(103)

Lai Tevi mīl nevis par to kas Tu esi, bet par to ka Tu esi!

(21)