Dzejoļi

Ar tulpītēm pie Tevis teku,
Lai neliec galdā vecu beku.
Labāk glāzēs vīnu liesim,
Ļoti vēlu gulēt iesim!

Tulpes, vīns, marts

Ir jau gadiņš aizritējis
Kā vilnīts jūriņā.
Atver vārtus, Laimes māte
Nākamiem gadiņiem!

Gadiņš, bērniņš, mūžs

Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.

Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.

Man iespējams žēl,
Piedod.

Mana ģimene...

Roku uz sirds liekot
Ar prieku es varu teikt,
Ka pasaulē visdārgākais
Kas vien var pastāvēt,
Ko var viegli pazaudēt,
Bet mīlēt nekad nepārstāt.
Viss ko varu iegūt ir
Kopā ar viņiem laimīga būt.

Priecāties par šo mirkli, par šo dzīvi,
Ko pavadu kopā ar ģimeni - ik brīdi.
Tas nav darbos izdarāms,
Tas nav vārdos aprakstāms
Cik laimīga esmu ar viņiem kopā es
Uz šīs lielās pasaules.

Jautri, jauki, mīļi ir viņi
Tētis, mamma, ko saucu par - ģimeni.
Nevienu tik stipri šai pasaulē
Nemīlu, kā mīlu es viņus.
Neviens un nekad, mūžu mūžos
Nespēs man atņemt viņus.


Kristine Kļaviņa 15... =)

Mīlestiba ko jūtu pret savu ģimeni..

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

Kad pirmā svece ar savu liesmiņu jau sildījusi,
Laiks blakus otru sveci iedegt,
Tad gaisma un siltums divtik rodas,
Un visas skumjās domas projām dodas.

(Autors: Piedalies.lv)

Otrā advente, 2. advente, sveces

Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici!

Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt, paskaties - Tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.

Māte, mazulis, bērns, bērnība

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām,
Vienā malā saule gāja,
Otrā saule uzlīgoja.

Piecdesmit gadi - tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot, kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to, kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas, kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks, gan bēdas,
Un darba solis, reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm ,šķiet, spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/

Piecdesmit gadi

Es gribu, lai tu mani laizi un sūkā,
Es vēlos sajust tavas lūpas uz sevis,
Es vēlos, lai tava mēlīte samitrina mani
Tā, lai es kūstu - tavs Čupa-čups!

Maigais Vasarsrudens vējš,
Saule logā rotaļājas.
Mazais skolnieks sirdī spējš,
Drīz jau pametīs šīs mājas.

Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Vārda dienā

Es došu šo zvaigzni Tev,
Kurā vārds ir rakstīts Tavs.
Liec debesīs to augstu,
Lai spoži tā vakaros mirdz!

Balti sniegi sasniguši,
Rūķiem snuķi nosaluši.
Ejam bērni pikoties,
Un pa sniegu draiskoties.

Rūķi, ziemassvētku dzejoļi

Dzīves pulkstenis steigai par spīti,
Zvana Tev šobrīd svētku brīdi.
Ik gads Tavā gaitā nav bijis par lieku,
Nesis gan rūpes, gan dzīvesprieku.
Tīrumam līdzīgs tavs darbīgais mūžs -
Ražens gan svelmē, gan vēji kad pūš.
Atceries, priecājies, rītdienu sveic.
Ieklausies - Visi paldies Tev teic!

Steigšanās, sveicieni, darbs, mūžs

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Jau Ziemassvētki.
Caur tumsu garo kāpj saule augstāk debess lokā,
Un eglē sveces deg kā Saules lokā.
Ir Ziemassvētki -
Gaisma dvēselē staro.

Ziemassvētki, gaisma dvēselē

Sieviete - dieviete
Vīrietis - velns
Vīrietis bez sievietes
Maziņš un melns.

Sieviete, vīrietis, dieviete, velns

Zāļu dienas vakarā
Pinu košu vainadziņu.
Tur ieviju rudzu vārpas
Ar zilo rudzupuķi.
Pastarpēm magonīti,
Pļavas balto pīpenīti.
Košs sanāca vainadziņš
Ko likt man galviņā.
Nu varēju ciemos iet
Jautri, jautri palīgot!

Jāni

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,
Veselību pašam un veselus mīļos,
Laiku zvaigžņu skaitīšanai,
Mazus brīnumus ikdienā
Un lielus brīnumus sirdī,
Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,
Mīlestību pret Dievu, sevi pašu
Un mīlestību pret pasauli aiz loga.

Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!

Tie gadiņi, tie gadiņi
Nāk nelūgti kā radiņi,
Bet tas nekas, lai gadi nāk,
Ir laimīgs tas, kas dzīvot māk.

Cik diena ši ir jauka, skaista
Prieks ir ārā rosīties
Saules stari visu laisa,
Laikam laiks iet peldēties
Visapkārt augi skaisti zied
To saldā smarža pilda sirdi
Putni savas dziesmas dzied
Un uzlabo it visiem dzirdi

Engpire

Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo.

Nāk baltā nakts ar maigumu un rotām,
Un ledus prizmās zvaigžņu stari lūzt,
Pa baznīcām un zālēm izgaismotām
Kā šalcošs ūdens ļaužu straumes plūst.

Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,
Bet pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākošo.

Māci mani māmulīte
Visādos darbiņos,
Izmācīsi darbiņos
Māci gudru padomiņu.

Mācīt, darbs, gudrība, padoms

Rudenī kad lapas birst,
Nāc uz mana kapa *irst.
Ja es tevi ieraudzīšu,
*irsā krustu iespraudīšu. Auč!

Brīnumu pasaulē neesot...
Bet kā gan citādi nosaukt Tevi?
Brīnums uz mūžu man rokā dots -
Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst..

Brīnums, bērns, mirklis, mūžība