Dzejoļi

Kādu rītu, pamostos
Iztaipos un žāvājos.
Pēkšņi dzirdu nočab kas
Bailes manīm piezogas.
Vēro mani svešas acis,
Kas gan ir pie manis nācis?
Redzu es mazu vīru,
Sārtu mici,muti tīru
Mazais vīriņš nočukst klusi-
Ziemassvētki atnākuši.

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

Caur mūsu sirdīm Ziemassvētki rit,
Pavisam tuvu Jaungads mīt.
Un tieši sajā laikā,
Par labo vajag paldies pasacīt,
Un vēl daudz laba izdarīt.

LAI TEV LAIME LAI TEV PRIEKS LAI TEV MAKĀ 10

Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam aparāts,
Vistiņas tik saldi smēja,
Zaķis krūmos olu dēja!

Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.

Puisis, ozols, meitas

Un nevajag jau daudz!
Pavisam maz,
Pavisam nieku,
Lai mirdzošs mirklis nestu prieku.

Mirklis

Sit Jānīti vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu
Lai sanāk Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt.

****

Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! /Pema Brauna/

Mīļo salavecīt,
Pagājušo gadu es saņēmu māsiņu -
Šogad es velos saņemt.. plastalīnu!

Dzīves pulkstenis steigai par spīti,
Zvana Tev šobrīd svētku brīdi.
Ik gads Tavā gaitā nav bijis par lieku,
Nesis gan rūpes, gan dzīvesprieku.
Tīrumam līdzīgs tavs darbīgais mūžs -
Ražens gan svelmē, gan vēji kad pūš.
Atceries, priecājies, rītdienu sveic.
Ieklausies - Visi paldies Tev teic!

Steigšanās, sveicieni, darbs, mūžs

Kluss kā vieglas rokas mājiens
Svētvakars pār zemi nāk.
Baltais miers kā zvaigžņu klājiens
Svētā mirdzā starot sāk…
Baltais miers pār dziļām sāpēm
Neredzamu gaismu auž.
Cauri likstām darba rūpēm
Dvēsle to kā glāstu jauž.
Liegā melodijā plūstot
Svētvakara zvani slīd
Un par svētu gaismu kļūstot
Baltais miers tur zvaigznēs spīd.

Ziemassvētku dzejoļi, ziemassvētku pantiņi

Ja, mīli cilvēku,
Mīli viņu mūžam.
Ja, nemīli nevienu,
Sāc meklēt savu mīlestību!

Četras sveces vainagā,
Šodien pirmo dedzam.
Ar klusu cerību, mīlestību un gaišu skatu -
Ziemassvētku gaidīšanu svinam.

Pirmā advente, ziemassvētku laiks

Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.

Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.

Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties.
/Jāzeps Osmanis

Skola, skolotājs

Draugs, paies skolas gadi
Un tāles aizsauks mūs,
Bet senie skolas zvani
Vēl atmiņās mums būs.

Divas peles karā gāja, nopirdās un bojā gāja:D

Šai svētā naktī zeme un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas -
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

Svētā nakts

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Katru dienu brīnos ļoti,
Kur man sirds ir pazudusi?
Izrādās, ka tā pie tevis
Razbainiece aizmukusi!

Skolas sirdspuksti ir skolēni,
Bet skolas stiprums – skolotāja.
Ja skola ir lukturis, kas dāvā gaismu,
Tad skolotāja ir šī luktura liesmiņa.
Ja skola ir burvju dzēriens, kas dod spēku,
Tad skolotāja ir šī dzēriena biķeris.
Ja skola ir templis, kas sniedz mieru,
Tad skolotāja ir šī tempļa kolonnas.
Tik ilgi būs pasaule šī, cik ilgi būs skola
Un skolas dvēsele – skolotāja.

Mana mīļa māmuliņa,
Mani mīļi audzināja.
Pienu, desu, medu deva
Pati krumta garoziņu.

Lai tev laime,
Lai tev prieks,
Lai tev skolā desmitnieks!

Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!

Kad es Tevi ieraudzīju,
Tavu maigo seju noglāstīju,
Tad Tu jauki pasmaidīji,
Un uz lūpām noskūpstīji.

Glāsti, smaids, skūpsts

Zāļu dienas vakarā
Pinu košu vainadziņu.
Tur ieviju rudzu vārpas
Ar zilo rudzupuķi.
Pastarpēm magonīti,
Pļavas balto pīpenīti.
Košs sanāca vainadziņš
Ko likt man galviņā.
Nu varēju ciemos iet
Jautri, jautri palīgot!

Jāni

Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.

Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.

Man iespējams žēl,
Piedod.

Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas,visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/

Klusumā dzimst dzidrākā dzeja,
Daiļākās melodijas, dziļākās domas.
Klusumā sirds ar sevi sastopas,
Pamostas un ierauga
Otru sirdi sev līdzās.
Klusus un svētus Ziemassvētkus!

Saku es, ka skaista tu,
jo tā tiešām domāju,
Dārzā kurš ir pilns ar rozēm
tik vienu rozi vēroju. (tevi)

Engpire