Dzejoļi

Sieviete - dieviete
Vīrietis - velns
Vīrietis bez sievietes
Maziņš un melns.

Sieviete, vīrietis, dieviete, velns

***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!

(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)

Lieldienas rītā, kad saulīte aust,
Zaķītis gar mežmalu priecīgi trauc.
Ķepās tam groziņš tīri glīts,
Groziņā olas un kokteilīts!

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

Vakardiena ir vēsture,
Rītdiena ir nezināmais,
Bet šodiena - Dāvana.
Apjaust to, ka katra diena ir kaut kas īpašs, patiesībā ir ļoti liela svētība! To no visas sirds arī novēlu!

Evija

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti.

Cik bērnība mīļa un dārga
To tagad vēl nezini tu,
Kad bērnība miglā būs tīta,
Ai cik tad viņas būs žēl.

Bērnība, dārgums, žēlums

Zaķis tup un acis bola,
Viņam nenāk laukā ola:
Apzvēru pie savu ausu,
Neielaisties vairs ar strausu!

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Tāds viņš maziņš savā dzīvē,
Tādi mazi visi mēs.
Katram savu lietu bariņš.
Katram savai lietai solis.

Vēl jau septembris smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas Tev asteru skumjas,
Liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra,
Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!

Vecīts nāk sētā ar dāvanu maisu
Mūsu dāvanas mētā pa gaisu.
Ar vienu no dāvanām trāpa viņš tam
Mūsu mīļajam sniegavīram.

Ver viņš vaļā dāvanu savu
Tiešām tur iekšā viņš viņu mana.
Šī būs mana sniega pika
Tiešām jauka tā man tika.

Mēs to redzm brīnāmies
Un ar kājām sitamies.
Mums tās davanas ar tīk
Vai jau vaļā tās var tīt?

Mamma piekodina NĒ!
Ziemassvētki vēl nav te.
Dāvanas var pagaidīt
Ejam punčus piepildīt.

Vai zini kas šie svētki ir?
Veikalā tos nevar pirkt.
Atnāk viņi vienreiz gadā
Ziemassvētki mājā manā.

Saules zelta piebiruši
Visi mazi pudurīši.
Būt tādam saulainam
Tavam dzīves gājumam!

Saule, zelts, dzīve

Mēs nezinām

Pieturas stiklā reklāma "Mīli!
Blakus cilvēka trūcīgo dzīvi",
Vārda brīvību apvalda jūtas,
Tādas,kas smagas un īpaši grūtas,
Debesis ir skartas-debesis drūp,
Mēs nezinām kā,
Mums labākiem kļūt?

Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!

Vakarā gulēt gāju es.
Dzirdēju! Skaista eņģeļa balsi mani uzrunājam,
Pavēros, un redzēju eņģeli stāvam pie manas gultas gala.
Bet skaistais eņģelis tikai nosauca manu vardu!
Visu nakti domāju, ko tas varētu nozīmēt?
No rīta sapratu, ka tas bija skaists sapnis.
Un sapnī redzētais brīnumskaistais eņģelis bija tu mana mīļotā.
E.Zagorskis

Apsveicu ar skolu beigtu,
Bet ar visu vēl nepaveiktu,
Cik ilgi vēl bus jāgaida,
Vai tomēr vēlreiz jāuzsmaida?

Smaids, skola

Salatēvs lido pa gaisu,
Lejā tas redz rūķīti mazu,
Ruķītis bēdīgs un skumjš,
Salatēvs palīdzēs tam,
Rūķīts ir laimīgs kā ne kad.

Ciema meitas solījās
Jāņu nakti negulēti.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.

Es nevēlos naudu,
Es nevēlos zeltu,
Bet mīlestību īstu,
Kas kopā mūs tur...

Hbd, mīlestība

Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!

Ziemassvētki,Ziemassvētki,
Kur jūs visi pazuduši?
Kad noskaitīšu dzejolīti,
Daubūšu konfekšu paciņu.

Ko lai māmiņai es veltu?
Šodien svētku diena klāt.
Uzzīmēšu sauli zelta,
Steigšu viņai dāvināt!

Māte, svētki, dāvana

Pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd,
Kur dārzos rozes zied,
Soļiem viegliem - smaidu sejā,
Tavas bērnu dienas iet.
Sveic tās ziedi, sveic tās saule,
Putniņš saka birztalā:
Draugs, šo bērnu dienu sapni,
Dziļi sirdī paglabā.

Piecdesmit gadi - tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot, kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to, kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas, kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks, gan bēdas,
Un darba solis, reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm ,šķiet, spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/

Piecdesmit gadi

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Ir katram gadam laimes brīdis savs –
kā katram rītam sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss
un pačukst tev par savu sapņu salu.
Un katram gadam ir savs rūpju laiks –
čiepst putnu ligzdās bērnu mutes platās.
Pat sētas vītolam tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā nav laika ķemmēt matus…
Vēl katram gadam ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.

Sniegā lielas kupenas.
Sniegā mazi rūķēni.
Laikam jau tie rūķēni,
Ziemassvētkus gaida.

Ziemassvētki sanākuši,
Lielu maisu atnesuši.
Jau tie mazie rūķēni,
Dzejolīšus skaita!

Nu ir klāt, nu ir klāt -
1.septembris ir klāt!

1.septembris

Kad nāci pasaulē tu izskatījies ka tauriņš mazs.
Kad pirmo reizi ierunājies tavi vārdi izklausījās kā
Putnu dziesmas skanīgas.
Kad sāki skolā iet tad tu
Savā gudrībā nepārspēji nevienu.
Neviens nesapņo kā tu, neviens neizskatās kā tu,
Neviens nav kā tu.
Jo tu bērniņ esi viens unikāls bērns.
Tu brīnumbērns!

Bērnība, bērni