Dzejoļi

Ko lai tevim dodu, ko lai dāvinu ?
Ja es būtu ganiņš - dotu aitiņu.
Ja es būtu gudrais - zeltu dāvātu.
Zinu gan ko varu - došu sirsniņu !

Māmiņ, Lielā apziņā
Paldies vārdu pelnīji,
Toreiz, jaukā dieniņā -
Dzīvību man dāvāji.

Māte, dzīvība

Pūpola maigumā izplaucēt dienu, aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu, kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam, izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē, saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

Pūpoli, lieldienas

Draudzība ir zelta stīga,
Pārrausi vairs nesasiesi,
Un, ja tomēr sasiet spēsi,
Mezglu tomēr nenoslēpsi!

Es zīmēju tavas acis,
Tavas lūpas,
Tavu sirdi.

Bet jo projām,
Kā trūkst ,
Es zinu DVĒSELE.

To nevar nopirkt par naudu,
Vai uzdāvināt ,
Tā ir tikai tavējā!

Sintija mame

Ko gan lai šodien vēlam tev,
Kad ceļš tik garš ir nostaigāts?
Paldies par visu, ko mums devi,
Par to, ka vienmēr biji klāt,
Mūs mīlēji tu, nesaudzējot sevi,
Paldies par visu, visu, māt!

Māte, mūžs

Nu ir pienākusi diena,
Kad bez ziediem nepaliek neviena.
Gadā tā ir tikai viena,
Izbaudi to, jo tā nav ikdiena.

Šai Ziemassvētku naktī,
Kad ārā spoži zvaigznes spīd,
Tad nāc pie manas krūts
Un ļauj man Tevi sasildīt!

Redzu upē lielu zuti,
Turu cieši savu muti.
Gatava ir mana soma,
Gan jau arī laba oma.
Somā lieku iekšā zuti,
Bet jau projām turu muti,
Jo, ja zutim izaugs kājas,
Zutis atradīs tik labas mājas!
Tomēr zutis vairs nav zutis,
Drīzāk tas ir lielās utis,
Nekā parasts vienkāršs zutis

Es nevēlos naudu,
Es nevēlos zeltu,
Bet mīlestību īstu,
Kas kopā mūs tur...

Hbd, mīlestība

Ir jau grūti skolā sēdēt,
Savu laiku velti tērēt.
Bet, ko tālak iesāksim,
Kad mēs skolu pabeigsim?

Beigas, laiks, sākums

Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.

Māte, bērns, smaids, laime

Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.

Zvaniņš

Kā šūpoles ceļ,
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.

Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Kad viņi tiekas-
Viens pēc otra tiecas!
Tie iedegas kaislē, ka
Acis kvēlo un lūpas kļaujas..
Viņi skūpstam ļaujas
Un tuvāk viens pie otra raujas!!!

Kaisle

Kaut kur tālumā uz lauka,
Dzestrs rīts tiek miglā tīts.
Kaut kur pļavā, rīta rasā
Kājas mazgā septembris.

Tālumā aiz košiem siliem,
Noskan sapņains skolas zvans.
Ir nu atkal klāt tas brīdis,
Kad uz skolu doties laiks.

Jānīts savu Līgu nesa
Līdz kalna galiņam,
Jo tai grozā siers un desa,
Un pa kādam aliņam.

Aiz logiem visas zvaigznes klusē,
Jo Ziemassvētki mūsu pusē.
Šajā naktī visu slikto piedosim,
Un viens otram lielu laimi vēlēsim.

Balti sniegi sasniguši,
Rūķiem snuķi nosaluši.
Ejam bērni pikoties,
Un pa sniegu draiskoties.

Rūķi, ziemassvētku dzejoļi

Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam aparāts,
Vistiņas tik saldi smēja,
Zaķis krūmos olu dēja!

Mācies kamēr gudra tiec,
Visu labu vērā liec,
Dzīve ļauna viltīga,
Gudrība ir derīga.

Sit Jānīti vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu
Lai sanāk Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt.

****

Grūti nu gan
Mācīties man
Pasaka man:
Iemācies gan.

Iemācos gan
Pasaka man:
Malacis gan
Biji tu man!

Keita

Zvaigznes spožas dzirkstes met,
Mērķis beigsies kūtiņā.
Gani uz mazo kūtiņu iet,
Gudrie dāvanas tur rociņās.

Jēzus beidzot piedzimis,
Svētos Marijas autiņos tīts.
Nu ienaids uz zemes būs rimis,
Kad būs iestājies rīts.

Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt...

Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.

Bļaudams zaķis mežā lēca
Un no sāpēm skaļi brēca,
Vilks tam olas nokrāsoja
Un pie sētas pienagloja!

Kur gan tie gadi skrien? Caur ērkšķiem un rozēm tie lien.
Vēlējies tiem pakaļ skriet, apstādināt laiku kaut tik uz bridi vien.
Neatskaties atpakaļ, dodies taisni uz priekšu.
Gadi skrien kā vēja spārni, ne tie vieni, ne tie lieki,
Gadi nāk un gadi iet, vēlam tev laimi un prieku vien.

Gadi, ērkšķi, dzimšanas diena, laime

Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.