Dzejoļi

Vārds ir izturīgs un labs,
Par to jāiedzer ir šņabs,
Nav no skārda taisīts tas.

Vārds, izturība, alhokols

(0)

Lai sit bungas, pūš un spēlē,
Urā sauc un laimes vēlē,
Visa pasaule jau zin,
Baiba vārda dienu svin.

(1)

Zaķīts olas izperēja
Uz akmeņa tupēdams,
Lieldienās tās apdauzīja
Garām ejošs meitu bars.

(10)

Katram mums savs vārdiņš dots,
Vai viņš siventiņš vai ods.
Katram vārdiņam ir dienas,
Kad viņš karājas pie sienas.

Vārds, diena, kalendārs

(1)

Lai līst vissiltākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz.

Brīnums, saulgrieži

(13)

Par savu mīļoto nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās gūt,
Bet grib no tevis tiekai prieku gūt.

(1)

Varonīgi izturēt
varonīgi sevī sēt
varēšanu, pašiespēju
varonīgi savu seju
turēt pretī, nenovērsties.
Tas, kas savā gaismā spēs
apņemt tumsu - uzvarēs.
/Imants Ziedonis/

(8)

Salatēvs ar krutu bembi,
Notēlo baigo lempi,
Bērniem dala dāvanas,
Baida vecas tantiņas.

(1)

Kalendārs ir ļoti pļāpīgs
Jaunas ziņas vēstīt steidz,
Tāpēc šodien, tieši šodien,
Tevi vārdadienā sveic.

(4)

Uz Jauno gadu dāvināsim
Mazliet sev egles zaļās spīts,
Tad darbu kamolā kāds dzīpars
Būs Laimes mātes ieadīts.

(0)

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Mēs jau tevi gaidījuši;
Mīkstu sieru sasējuši,
Saldu alu darījuši.

(0)

Tā tik bija liela diena,
Pienākusī Lieldieniņa.
Agri rītā piecēlos,
Skatos – grozā zaķis sēž.
Zaķim blakus raibas olas.
Jāmeklē nu stiprāko.
Olu atradu es skaistu
Un tad seko lielā cīņa.
Cīņa bija ļoti spraiga,
Tomēr uzvara bij mana!

(2)

Mīli mani kā es Tevi
Būsim draugi mēs ar Tevi
Ja Tu mani nemīlēsi
Es ar Tevi negulēšu.

Teica spilvens savam saimniekam!

Teica spilvens

(46)

Zaķīts jūdzās kamanās,
Olas krāva vezumā.
Nu, zaķīti, skriešus skrien
Pie bērniem mājiņā.

(0)

Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.

Māte, bērns, smaids, laime

(26)

Kad egles zaros sveces degs
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Tad acīs lai Jums laime mirdz
Un visu rūgto aizmirst sirds.

(3)

Lieldienās ik pavasari,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visās mājās čakli strādā,
Un par raibām olām gādā.

(7)

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

(29)

Atvēli laiku draudzībai,
Jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku sapņiem,
Jo tie aiznesīs tevi līdz pat
Zvaigznēm.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētam,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku, lai redzētu, kas notiek ap tevi,
Jo diena ir par īsu, lai varētu ļauties
Savtībai.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika.

(7)

Ak, dažreiz pasaule visa
Ir vienā vienīgā skūpstā.
Tev smaržoja pirksti kā lupstājs
Un smadzenēs zeme dzisa.

(0)

Tavs vārds ir kā saulespuķe,
Kā ābols zarā, kas mirdz.
Tavs vārds ir kā astere koša
Pie rudens vējainās sirds.

Zieds, auglis, vārds, sirds

(0)

Ja tu kādreiz iekāp kakā;
Pēc tam droši meties akā.
Visas kakas uzpeldēs -
Tas tev ļoti palīdzēs!

(25)

Viena asara par tevi,
Viena asara par mums.
Kaut gan pilnu bēdu diena
Mīlu, mīlu tevi es.

(1)

Vizuļo istabā puzuri kārti
Sētās kur puteņi sniegpārslas jauc
Ceļi slaucīti, atcelti vārti
Rakstītām kamanām Ziemsvētki brauc.

Nomirgo kumeļiem sudraba groži
Zvaniņam skanot, kamanas stājas,
Eglītē iedegas svecītes spoži
Ziemsvētku vecīts draudzīgi māj.

Atveras gaidītie dāvanu maisi,
Bērniem līksmi pukstēt sāk sirds.
Pilna ar prieku top zeme un gaisi
Ziemsvētku zvaigznes pār pasauli mirdz

(3)

Ir daudzi svētki:
Līgo, Lieldienas, Jaunais gads un Ziemassvētki
Bet mīļākie ir draugu svētki -
Katru dienu kopā ar Tevi.

(2)

Kaut arī baltas pūkas nekrīt vēl no gaisa,
Gaišas domas sirds tik un tā raisa.
Lai laimīgs katrs šodien ir un rīt,
Lai Ziemassvētku brīnums visiem sirdī mīt.

(3)

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Pār visāmi naksniņāmi,
Te satumsa, te uzausa,
Pie Jānīša uguntiņas.

(4)

Ciema meitas solījās
Jāņu nakti negulēti.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.

(3)

Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja vien sirdī mīt prieks!

(0)

Tev šodien dzimenīte,
Zied ārā pienenīte...
Es mīļi tevi sveicu,
Un apsveikumu beidzu. :)

(68)