Prieku, līksmi līgo svētkos,
Arī veiksmi papardgrēkos,
Tad vēl šašliks, uguns liesmas,
Draugu pulkā līksmas dziesmas.
Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo.
Lai līst vissiltākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu,
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks,
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Tās vien bija Jāņu zāles,
Ko plūc jāņu vakarā.
Plūks rīta, saulītē,
Nebūs vairs Jāņu zāles.
Es bij meita, man bij vara,
Darīt to ko ātri dara,
Vienu roku blusu kāvu,
Otru baltas kājas āvu!
Zāļu dienas vakarā
Pinu košu vainadziņu.
Tur ieviju rudzu vārpas
Ar zilo rudzupuķi.
Pastarpēm magonīti,
Pļavas balto pīpenīti.
Košs sanāca vainadziņš
Ko likt man galviņā.
Nu varēju ciemos iet
Jautri, jautri palīgot!
Sit Jānīti vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu
Lai sanāk Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt.
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.
Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.
Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!
Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt...
Mainieties gredzeniem saulrietā.
Veidojiet pamatus mājvietā.
Gredzenā laime ir jāizbur.
Mājvietā pavards jums jāiekur.
Sakļaujas priedes un vējā šalc: -
Esiet laimīgi abi!
Jūrā atsaucas vilnis balts:
Diviem kopā būt labi
Šodien baltu ziedu klēpi,
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā,
Būtu liels un paties prieks.
Šī varbūt skaistākā no dienām,
Kas mūžā bijušas un būs.,
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst.
Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.
Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā,
Mīla ceļu apgaismos!
Vijiet kopā dzīves audus,
Zeltītiem ziediņiem.,
Tā kā šodien visu mūžu,
Roku rokā staigājiet.
Lai kāzu diena cauri gadu tālēm ,
Kā cerība,kā balta bura peld ,
Un laimes ceļā lai tā neizbālē,
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.
Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.
Lai kopīgs ceļš kā stipra dzija,
Caur visu mūžu klusi stīdz,
Lai mīlai nenākas teikt: "bija",
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!
Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.
Ilgu mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus valkājot
Laimes mātei nepagurt,
Jūsu laimi sargājot
Asins kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala.
Jums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala!
Un mums par abiem būs
Viens kauss, viens mūžs,
Viens rīts, viens vakars,
Un viens maizes klaips!
Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.
Lai Tev daudz baltu dieniņu,
Lai izdodas viss, kas iecerēts,
Lai draugi vienmēr labā omā
Un netrūkst latu somā!
Visskaistākās dzīves veltes
Dāvā vaļējām acīm ieraudzītie sapņi.
Tie ļauj lidot vēl augstāk –
Pretim jaunām virsotnēm, ko apbrīnot.
Pretim jauniem brīnumiem, ko radīt.
Pretim jauniem draugiem, ko iemīļot.