Varonīgi izturēt
varonīgi sevī sēt
varēšanu, pašiespēju
varonīgi savu seju
turēt pretī, nenovērsties.
Tas, kas savā gaismā spēs
apņemt tumsu - uzvarēs.
/Imants Ziedonis/
Nav tāda, ko nevar,
Ja ir - tad jāvar!
Kaut plaukstām jūra jāizsmeļ,
Kaut zemes smagums jāpaceļ.
Nav tāda, ko nevar.
Ja ir - tad jāvar!
/Andrejs Eglītis/
Katrai dienai ir savs brīnums. Tāpēc pieņem svētību, strādā un radi savus mazos mākslas darbus jau šodien!
Rīt tev taps dāvāts vēl. /Paulu Koelju/
Lai vienmēr, vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! /Pema Brauna/
Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.
Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.
Jānīts brauca katru gadu,
Atved ziedu vezumiņu:
Še saujiņa, tur saujiņa,
Lai zied visa pasaulīte.
Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām,
Vienā malā saule gāja,
Otrā saule uzlīgoja.
Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd,
Tā paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.
Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj.
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies kāds tīklus visapkārt vērpj.
Jānīts savu Līgu nesa
Līdz kalna galiņam,
Jo tai grozā siers un desa,
Un pa kādam aliņam.
Ziņģei alu, dūšai šņabi,
Grīdā iemin pedāli,
Šmigā gonkot baigi labi,
Kapa krusts par medāli.
Jāņi klāt, Jāņi klāt,
Vārda diena nu ir klāt.
Alus mucas, jāņu siers,
Vēl tik atliek lielais prieks.
Lai saulgriežu naktī līgotājus silda Jāņuguns liesmas,
Un sirdī ikkatrā skan gaismas dziesmas!
Prieku, līksmi līgo svētkos,
Arī veiksmi papardgrēkos,
Tad vēl šašliks, uguns liesmas,
Draugu pulkā līksmas dziesmas.
Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo.
Lai līst vissiltākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts,
Un kaut ko no saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu,
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks,
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Tās vien bija Jāņu zāles,
Ko plūc jāņu vakarā.
Plūks rīta, saulītē,
Nebūs vairs Jāņu zāles.
Es bij meita, man bij vara,
Darīt to ko ātri dara,
Vienu roku blusu kāvu,
Otru baltas kājas āvu!
Zāļu dienas vakarā
Pinu košu vainadziņu.
Tur ieviju rudzu vārpas
Ar zilo rudzupuķi.
Pastarpēm magonīti,
Pļavas balto pīpenīti.
Košs sanāca vainadziņš
Ko likt man galviņā.
Nu varēju ciemos iet
Jautri, jautri palīgot!
Sit Jānīti vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu
Lai sanāk Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt.
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.
Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.
Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!
Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt...
Mainieties gredzeniem saulrietā.
Veidojiet pamatus mājvietā.
Gredzenā laime ir jāizbur.
Mājvietā pavards jums jāiekur.
Sakļaujas priedes un vējā šalc: -
Esiet laimīgi abi!
Jūrā atsaucas vilnis balts:
Diviem kopā būt labi