Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana.
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss,
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu.
Lai prieka Tev būtu tik daudz, ka to varētu savest siena šķūnī kā smaržīgu sienu un visu ziemu just vasaras aromātu.
Bet tās skumjas pakar virtuvē pie sienas kā zeltainu sīpolu virteni, kur slēpjas miljons neizraudātu asaru.
Māmiņa kad agri rītos,
Istabā pie manis nāk,
Saules zaķēni uz grīdas,
Griestos bariem dejot sāk.
Un ikreiz, kad māmuliņa,
Blakus man pa ielu iet,
Ielas abās pusēs rindā,
Košas brīnumpuķes zied.
Kad mēs abi ejam pļavā,
Sidrabaini strauti urdz,
Un no manas kabatiņas,
Putnu bari zilgmē spurdz.
Dinere
Piesnigušie zari vējā lokas,
Sniega ziedi sapņodami krīt,
Līdz ar sniega ziediem sūtu,
Tev daudz laimes Jaungadā.
Ziemassvētki ir cilvēku iekšējās gaismas svētki. Mēs gaidām mirdzumu no iekšienes! No sevis. No tā, kas sevī. Mēs to piesaucam, lūdzam, uzturam un svinam. Gaišu, līksmu, siltuma un mīlestības pilnu Ziemassvētku noskaņu, un sirdsmieru svētkos!
Ziemassvētku miers lai katrā namā,
Laimi, veselību Jaunais gads lai nes,
Spēks un izturība lai mūs ceļā vada,
Panākumiem bagāts lai ir Jaunais gads.
Dzimšanas dienā esi mierīgs,
Visu labi pārdomā,
Bet, ja gribas uzdancot,
Balli vajag uzrīkot.
Būs brīnumi, ja noticēsim tiem,
Būs laime tad, ja pratīsim to dot,
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim,
Vien dodot citiem, varam laimi gūt.
Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas ne velnam nederēja,
Neredzēja Jāņu naktes,
Kā ziedēja papardīte.
Kā ziedēja papardīte,
Zeltītiem ziediņiem,
Kā dziedāja Jāņu bērni,
Kā dimdēja tautu zeme.
Kā dimdēja tautu zeme,
Sili, meži locījās,
Kā zvēroja darvas mucas,
Kā saulīte rotājās.
Nāc, klusā nakts, ar savu svēto mieru,
Pēc kura neskaitāmas sirdis tvīkst,
Un, lai no jauna dzirdam zvaigžņu vēsti,
Ka cilvēks ticēt vēl un cerēt drīkst.
Lai cik grūti, turies, cīnies,
Pats sev esi pretinieks,
Tas ir Ziemassvētku brīnums,
Kad no sāpēm izaug prieks.
Lai vienmēr prieks Tev silti sirdi silda,
Lai Tavā sejā plaukst pēc smaida smaids,
Lai nezini Tu tādas skumjas dienas,
Kad sirdī zogas drūmu domu klaids.
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man šodien uzsmaidīt, tikai tev!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noglāstīt un sasildīt!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi lutināt,
Kā lutini Tu mani ik mīļu brīdi!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noskūpstīt,
Ļauj man šodien pasacīt,
Kā vakar, šodien, arī rīt,
Tu biji, esi un būsi,
Vismīļākā, vislabākā!
Radi pati jaunu sauli,
Jaunas zvaigznes iededzini,
Un uz debess dzidro tāli,
Pati savu ceļu rodi.
Vai lielie Ziemassvētki,
Pastaliņu plēsējiņi,
Pieci pāri jau noplēsu,
Vēl kurpītes iznēsāju.
Mēdz teikt - ir jānotiek brīnumam par lietām, par kurām Tu sapņo un ilgojies, bet īsti netici, jo pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Tomēr brīnumi notiek ik uz soļa, ja proti tos pamanīt un tā pa īstam noticēt!
No saules zemei gaisma tiek,
Plaukst ziedi, druvās maize briest,
No māmuliņas - laime, prieks,
Cels bērnus saulē viņas pieskāriens.
Ai, māmulīt, visu tu vari,
Un viss ir tik mīļš, ko tu dari,
Lūk, piemēram, cimdiņus abus,
Tu adi tik siltus un labus.
Man šallīti pieglaud pie vaiga,
Un tā ir tik mīksta un maiga,
Ai, visu to vari un proti,
Tu mīļa tik ļoti, ļoti.
Osmanis
Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvārkšņa tālumos skrien,
Un esi kā jūra, kā joma,
Kas dzintara pilna arvien.
Lai notiek tā, kā vēlas Tava sirds,
Lai atspīd saule tad, kad lietus līst,
Lai atskrien vējš, kas bēdas aiznes līdz,
Lai Tev ar smaidu atnāk katras dienas rīts.
Lai Tevi mīl nevis par to kas Tu esi, bet par to ka Tu esi!
Vai tiešām labākais jau pagājis?
Nē, labākais vēl priekšā,
Drīz logā smiesies pavasara rīti,
Kas dāvās prieka vizbulīti.
Vēl laiks tev atvēlējis daudz,
Teikt labus vārdus, smaidus dāvināt,
Un mīlestības varavīksnes krāt,
Un dzirkstoši svētkus ieskandināt.
Priecīgu sirdi un gaišas domas,
Maciņā naudiņu lieku,
Ticību sev un veiksmi lielu,
Ejot pa Čaka ielu.
Gaišus un sirsnīgus Ziemassvētkus!
Saticības, mīlestības un laimes pilnu Jauno gadu!
Daudz, daudz laim un lustīg prāt,
Lai Tev nauda čupām nāk,
Lai Tu vinnē Volg vai Čaik,
Lai Tev netrūkst šnabs un paik.
Kad slēpo, pikojas un slido,
Tad īstu svelmi jūt,
Un kas gan pašā ziemas vidū,
Var patīkamāk būt.
Uz brītiņu tu mierā stājies,
Un tev vaigā sārtums plaukst,
Nez kas tos niekus izdomājis,
Ka ziemā esot auksts.
Māmiņa mīļā,
Tu esi kā saule,
Un mīlestība tava,
Silda kā kažociņš silts.
Ik katram gadam laimes brīdis savs,
Un katram gadam ir savs Svētvakars!
Ziema zili balta,
Laiks kā ledus salst,
Ej uz skolu skaties,
Vai nav deguns balts.
Paberzē ar plaukstu,
Pieliec soli, draugs,
Un vairs nav par aukstu,
Laiciņš tīri jauks.
Lai Tava sirsniņa būtu kā atvērta plauksta,
Kurā daudz mīlestības tauriņu nosēsties var,
Lai vienmēr šie tauriņi mīlu un laimi,
Nestu un nekad nepamestu.