Visspožākā pērle
Ir cilvēka sirds,
Turi to ciešāk,
Lai spožāk tā mirdz.
Lai ceļš, ko esi sācis Tu,
Pret kalnu nebeidz vīties,
Un dzīvē pietiek spēka būt,
Patiesi laimīgam kļūt.
Drusciņ naudas, arī baudas,
Visas bēdas nost un gaudas,
Spēku, veselību, vēlmi smieties,
Tik uz priekšu dzīvē tiekties.
Ej savu dzīvi ar smaidu,
Dzīve tad viegla Tev būs,
Arī citiem ap Tevi,
Gaiši un priecīgi būs.
Gaišus Ziemassvētkus! Labiem nodomiem un darbiem bagātu Jauno gadu!
Tai laimei tici, ko tev draugi vēl,
Lai dzīves dārzā tu vēl ilgi ziedi,
Lai gadu nodzīvoto tev nav žēl,
Bet nākamie, lai deg kā krāšņi rieti.
No saules - spēku, veselību,
No zemes - ziedu bagātību,
No draugiem - iedvesmu, atbalstu,
Un galveno dzīvē - zināšanas.
No visas sirds tev novēlu Es,
Karlsona apetīti uz dzīvi,
Pepijas Garzeķes fantāziju,
Un Vinnija Pūka neatlaidību.
Tici savai veiksmei, un visi Jaunā gada sapņi piepildīsies!
Atveriet, atveriet sirdis,
Atveriet gaismai gan,
Visu svētnamu zvani,
Lielajam brīnumam skan.
Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Dod padzerties mums, kad slāpst,
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un ieliec vasarā zudušo sapni.
Kad liekas - pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots,
Kad pavards ir nodzisis,
Tu priekos un sāpēs vienīgā, māt,
No dzīves sākuma esi mums klāt.
Apškrūma
Lai tavā mužā saules daudz,
Lai tavā sirdī prieks,
Lai nākotne vēl ilgi var,
Tev daudz ko skaistu sniegt.
Liec vecīti, ko likdams,
Zem eglītes vakarā,
Noliec laimi, noliec prieku,
Noliec labu veselību.
Ziemassvētki miltus mala,
Pele nāca palīgos,
Kaķim aste piebirusi,
Baltām pārslu sēnalām.
Kam pelīte birdināji,
Ziemas sniegu kaķīšam,
Kaķīšam savas dzirnas,
Savu dziesmu malumiņš.
Saimenieki galdu taisa,
Ziemassvētku budēļiem,
Kaķis gaida cienastiņu,
Astes galu purinot.
Bira Ziemas malumiņš,
Krāsns tvaiku mutuļoja,
Pele muka aliņā,
Piles ūsu galiņā.
Saimeniecei bļoda krita,
Kaķim cepets cienastā,
Tavu lielu izēšanu,
Pelei tika krikumiņš.
Abi divi paēduši,
Loga priekšā sasēduši,
Visi sniegi bīdelēti,
Birst Dieviņa pasaulē.
Tev lai Laime, man lai Laime,
Visiem labiem cilvēkiem,
Pilns vēders, silta krāsne,
Līdz nākamam malumam.
Kāp kalnā un nepaliec lejā,
Ja dzīve Tevi sauc,
Un smaidi laimei sejā,
Kaut šķēršļu ir tik daudz.
Ir dzīvē daudz jādod, lai varētu ņemt,
Ir jāprot cīnīties, likteni lemt,
Tik skaidram kā avota ūdenim būt,
Dot laimi citiem un pašam sev gūt.
Tikai vienreiz gadā ir tāds vakars,
Kad Debesis ar zemi runāt sāk,
Lai sirds, kas nogurusi, atkal spēku gūst,
Un rītdien lai var gaišu ceļu sākt.
Dziļo ziemas tumsu,
Gaišās domās tīt,
Ziemassvētku prieku,
Visur saskatīt.
Nevienam es nesaku,
Savu lielu žēlabiņu,
Māmiņai, tai pasaku,
Dod man gudru padomiņu.
Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika siets.
Atkal vienu prieka dienu,
Kalendārs mums paziņo,
Un šai dienā, kā arvienu,
Grēks nav iedzert grādīgo.
Ieliec egles zarā sveci,
Lai par cerību tā deg,
Pats jau zini, kas tu esi,
Kāds ir tavu sapņu ceļš.
Sakar savas gaišās domas,
Logos kā lukturus naktī,
Lai man pašā ziemas vidū,
Maza uguntiņa kuras.
Gluži kā sniedziņš, kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga,
Māmiņa mīļā, tev saku labrīt,
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.
Tu jau to zini, ka visādi iet,
Nez, kur tās nelaimes rodas?
Laboties gribas, bet tomēr mazliet,
Atkal pa reizītei gadās.
Nesolu šorīt, bet noskūpstu,
Jauka lai tev ir šī diena,
Māmiņa mīļā, tik laba kā tu,
Nav pasaulē laikam nevienas.
Saulītis
Pār ikdienas rūpēm un raizēm,
Pār naidu, kas dvēselēs krāts,
Dimd zvani, lai miers ir uz Zemes,
Lai cilvēkiem priecīgs ir prāts.
Gadu mijā līksmu prātu,
Vīna glāzēm galdu klātu,
Veselību, dzīvesprieku,
Nebēdāt par katru nieku.
Pār sasalušo zemi,
Balts dvēseļu putenis iet,
Ziemassvētku zvaigzne,
Kā zelta roze debesīs zied.
Krūklis
Šonakt visums ar zemi,
Caur sniega pārslām gaismas valodā sarunājas,
Baltās, vieglās pūkas,
Kā baltas domas pār cilvēkiem klājas.
Gaišs, neizjusts svētums,
Ar mieru un klusumu sirdīs līst maigs,
Pār zemi nolaidies ilgi gaidītais, lolotais,
Svētītais Adventes laiks.
Un bieži aizmirsdama sevi,
Tu visu spēji atdot mums,
Kas tādu spēku Tev, māt, ir devis,
Mums paliks mūžīgs jautājums.
Tik baltas un slaidas kā līgavas,
Nu eglītē svecītes mirdz,
Un katrai galā kā tauriņš mazs,
Plīv viegla, bet degoša sirds.