Nu kad esmu pieķerta,
Saki, ko lai iesāku!
Vai spēsi piedot?
Vai spēsi pieņemt?
Kad bijam kopā.
Tevi uzskatīju par labu draugu,
Bet, kad mūsu attiecibas gāja uz beigām,
Es tevī iemīlējos.
Es nevaru aizmirst tos vakarus,
Kad ar nātri spēlējamies,
Kad mēs zvaigznes pētījām!
Šie notikumi ir kā liela šarādu spēle!
Saki, kā lai spēlēju tālāk!?
Lapu un asteru putenī,
Gājputnu atvadu klaigās,
Atkal Tavs vārds ar rudeni
Rokrokā mīļi staigā.
Līksmo par pēdējām dālijām,
Klejo pa purva ciņiem,
Dzērvenes lasa un bērzlapes,
Reibstot no vaivariņiem.
Izstaigājies un nokusis,
Novēlējumu saka:
"Laimes ceļam līdzi lai iet
Tava likteņa taka!
Allaž ap Tevi lai šalkotu
Sapņu un cerību druva
Un lai dvēsele paliktu
Vienmēr debesīm tuva!"
Paldies par to, šai pasaulei, ka dzīvot varu bez bēdām te.
Paldies par to, šai pasaulei, ka ne vien sāpes tā liek izjust man!
Paldies, ka vispār dzīvoju un cenšos, mācos, slinkoju.
Paldies, ka nav jāpārcieš kari un saniknotu zvēru bari,
Paldies par apslēptām ilgām un skaistām debesīm zilgām...
Jau atkal kārtējais rīts,
Kas gluži kā miglā tīts.
Bet atceries tikai vienu,
Ka vakar nedzēri pienu!
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.
Tā nav asins, kas dzīslās tev tek.
Tas ir Laiks.
Tas nav vilnis, kas apskalo mūs.
Tas ir Laiks.
Tas nav atvars, kas gredzenu giež.
Tas ir Laiks.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst
Tas ir Laiks.
Tu liec man domās dejot,
Un sapņos klusi apkārt klejot,
Ar sīkiem soļiem visur iet,
Lai skatītos kā saule riet.
Tu liec man smaidīt bēdās,
Un visu sakraut vecās grēdās,
Tu liec man mīlēt sevi,
Lai ir kas vienmēr mīlē tevi.
Tu liec man sevi saprast,
Un pašai ar sevi aprast..
Tu liec man sevi mācīt,
Par to es tevi mīlu - mīļo lācīt!
Vajag drusciņ tik, lai redzētu.
Jau vairāk tik, lai runātu.
Pavisam daudz, lai sajustu.
Un neko lai mīlētu.
Jo sirds jau jūt, kā smiekli zūd.
Ka laimes viltotā priekā plūst.
Tas tik tādēļ, ka cilvēks tāds.
Kurš raudāt liks, bet mīlēt sāks.
Tādi mēs esam un tādi būsim.
Savs nedienas un dienas kopā šūsim.
Ziepju burbuļus vejā laist,
Lai aizmirstu skumjas, kas neizgaist.
Es nevaru aizvērt acis ciet.
Un nevaru atvērt sirdi.
Es nevaru iemigt,
Un nevaru sildīt.
Ja tomēr kaut ko vēlos,
Tad tikai vienu patiesu lietu.
Tik vienmēr gribu mīlēt,
Un beidzot aizvērt acis ciet.
Kas tas ir?
Pulkstens sit? Nē, mani sirdspuksti tie.
Vai eņģelis? Nē, tas TU - mīļotais!
Citi saka, ka mēs laimīgie.
Naktī mūs apspīd mēness spožais,
Dienā - cilvēki smaidīgie.
Es jūtu, ka mīli
un kopā būt gribi.
Es zinu, ka mīlu
un kopā būt gribu.
Mīļojamies, laiskojamies un
dzīvojam ar baudu.
Kas tas ir?
Tas ir mirklis..
Vēl jau septembris smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas Tev asteru skumjas,
Liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra,
Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!
Viss sākās tik skaisti kā pasakā
Kā vēlos es ticēt, ka paliks tas tā
Bet ar katru brīdi viss mainās
Un sāku es dzivot ilgās...
Esot tev blakus man nevaig neko
Tik mirkli es tveru- to brīnišķo
Kad esi man blakus un samīļo
Sakot ko jauku, kas iedvesmo
Bet baidos no jūtas tavām un savām
Cik ilgi tās kvēlos, starp sirdīm šīm abām...
Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.
Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Vārdā nenosaucamais...
Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...
Divi naktī
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Stāv uz ielas un skumst
Ir divi naktī
Tumsa aiz loga
Tumšas ielas, mazs suņuks kunkst
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Skumst, jo viss vēl vairāk tumst
Ir divi naktī
Aizmiguši
Vienu sapni redzējuši
Ir divi naktī
Sapnis skumst
Jo suņuks tumsā, vientuļš kunkst...
Man nevajag sauli, kas spīdētu,
Bet gan sauli, kas sildītu
Man nevajag menesi, kas lēkātu,
Bet gan mēnesi, kas sargātu
Man nevajag ziedus, kas smaržo,
Bet gan ziedus, kas zied
Man vajag zemi,
Kas griežas ap mani,
Man vajag mākoņus kas rotā.
Man nevajag akmeni,
Bet gan sirdi, kas mīlētu
Esmu enģlis
Tu mani spārni
Esmu saule
Tu man gaisma
Esmu diena
Tu zilās debesis
Esmu dzīve
Tu mana dzīves jēga...
Bez tevis es neesmu nekas ..
Es esmu radiita/s lai pateiktos tev , esmu dziva/s, jo blakus esi Tu..
Ir trīs vārdi neiztekti .. Es mīlu Tevi ! *
Visas lietas, kas ir skaistas,
Man ar tevi ļoti saistas.
Tu jauta ko es mīlu?
Es tev varu tikai pateikt
Visus lielos burtus saliets kopā
Iznak kopa TEVI
Vakar,kad saule riet
Velos es pie tevis iet,
Skūpstīt glāstīt un par,
Sevi blēņas stāstīt,
Tad nu laimīgi mēs būsim
Kad par pāri kļūsim!
Draudzība ir zelta stīga,
Pārrausi vairs nesasiesi,
Un, ja tomēr sasiet spēsi,
Mezglu tomēr nenoslēpsi!
Kas mīlestība ir?
Ko spēj tā darīt ar cilvēku?
Tik neskaitāmi daudzi to ir piedzīvojuši,
Bet izskaidrot - to spēj tik retais;
Tā izmaina cilvēku līdz nepazīšanai,
Tās dēļ tas dara neticamo,
Tā izmaina cilvēka domāšanu,
Tās dēļ tas gatavs ir atdot visu;
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Tādas kņudošas un neizskaidrojamas,
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Reizēm laimīgas, reizēm sāpīgas;
No tās spēj cilvēks paēst,
No tās spēj cilvēks iztikt,
No tās spēj cilvēks izdzīvot,
Tik no viena šī vārda - mīlestība.
Kur, kur ir jubilārs?
Ak tu re to atrod
Pie dāvanām!!!
Mīļš sveiciens dzimšanas dienā!!!
Ja tu kādreiz iekāp kakā;
Pēc tam droši meties akā.
Visas kakas uzpeldēs -
Tas tev ļoti palīdzēs!
Ziema mums ik gadu viena,
Īsāka kļūst katra diena.
Bērni gaida sniega daudz,
Bet ja nesnieg pieres rauc.
Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!
Ēnģelis
Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam...
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav...
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.
Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts...
Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē...
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd...
Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo...
Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek...
Lietas, kuras jāizdzīvo...
Mirkļi, kuri jāizbauda...
Un šeit ir kāds eņģelis...
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp...
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts...
Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
(A. de Sent-Ekziperī)
Mazs enģelits man priekšā teic,
ka tevi šodien jāapsveic.
Lai amoriņš tev sirdī valda,
un nelaimes ar bultām skalda!
Tu aizej es palieku..
Tu atkal atnāc es stāvu tajā pašā vietā,
Kur stāvēju un lūkojos tev acīs..
Un tu man saki: Piedod mums jāšķiras..
Pār manu vaigu norit asara..
Un es vēlos tev ko teikt..
Bet tu jau esi tālu no manis
Un tas viss pārvēršas putekļos!!
Tu un mūsu sapņi ir izplūduši lietainajā dienā!
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams-
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi lieks
kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
vai varbūt mazāk... ( Ā. Elksne)