Var strautiņš izšķirt divus kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var liktens izšķirt divus draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt!
Kad klinģeris smaržo
Un svecītes mirdz,
Daudz laimes tad vēlu
No visas sirds.
Kas bijis, tas jau aizgājis,
Ne velti gadiņš jau pagājis.
Bet ko lai dara tālāk?
Tas tev pašam jāizlemj.
Kartiņu, kad atvērsi,
Apsveikumu lasīsi,
Zini, ka no visas sirds
Prieku, laimi vēlu tev!
Līgojam uz ezera,
Jāņa dienas vakarā
Izlīgojam zelta kroni,
Ar visām papardēm.
Līgo saule, līgo bite
Pa lielo tīrumiņu,
Saule - ziedus kaltēdama,
Bite - ziedus lasīdama.
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība.
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
Lai tavā vārda dienā
Tev prieku dāvā viss,
Lai draugi pasniedz ziedus
Un sauli debesīs!
Vienreiz gadā diena tāda
Ko par vārdenīti sauc,
Draugi sveic un radi sveic,
Uzslavas tev skaistas teic!
Kad uz visas zemeslodes
Tavu vārdenīti svin,
Tad lai slimo tas ar gripu,
Kas šo dienu nepiemin.
Par savu mīļoto nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās gūt,
Bet grib no tevis tiekai prieku gūt.
Mīla nav sadegšana
Vējziedu ugunskurā,
Mīlas mūžs - tavā un manā
Dvēseles spēkā.
Vienā, mazā zvaigznē
Daudzu laimes lietas,
Tev no daudzām laimēm
Sava jāatšķir.
Dienas naktij strauji seko,
Gadi ies un atkal nāks.
Tādēļ vienu dzīvi protiet
Degt un skaisti nodzīvot.
Cik dīvaini, ka arī kuģi apsnieg...
Un balti pavedieni tos pie krasta sien.
Un zemei atkal jauna mīlestība
Pa baltu zvaigžņu sniegputeni brien.
Lai tava sirds, kur tik daudz jūtu,
Šo zemi mīlēt nenobeidz
Un vienmēr pasaulē tev būtu
Kā zieds, kas veras pirmoreiz.
Vairāk just nekā sirds spēj to teikt,
Vairāk gribēt nekā vispār var veikt.
Vairāk saprast kā prātam ļauts.
Baltas kājas no rīta aut.
Visu, ko jūti, visu ko redzi,
Visu, ko nolemts tev zināt,
Paņem un iedzedz,
Iededz par sveci,
Lai citas var aizdedzināt.
Laime nav zvaniņš, kas zvana,
Laime nav dimants, kas mirdz.
Laime ir nezūdošs sapnis,
Patiesa cilvēka sirds.
Lai vienmēr būtu sapnis, ko piepildīt,
Kādas alkas un ilgas, ko remdēt.
Kāda laba un jūtīga cilvēka sirds
Daži draugi un sirds, kuru darīt ļauts.
Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.
Vai tu arī, sirds, tu vari,
Vai tev spēka pietiks tam:
Prieks vai sāpes dienu kāpās
Vienmēr dzīvot skaistumam.
Tik labam būt kā sniegam -
Apsegt, sildīt un mierināt.
Dienu ceļus, rupju izdangātus,
Ar baltu mīlestību klāt.
Mūžu aizmūžā,
Laiku plūdumā,
Gadu gadskārtās
Vienmēr mirdz:
Gaiša saule un silta sirds.
Mums dzīves ceļos akmeņi un māli,
Ir šaubas, vilšanās un prieks.
Tam visam pāri varavīksnes vāli
Kā cerība, kas laimi sniegs.
Tūkstoš dzidru saules staru
Lai vēl ilgi dzīvē mirdz.
Prieku, laimi, veselību
Vēlējām no visas sirds!
Ja dzīvē ir grūti,
Ja mostas naids,
To projām sūti,
Lai staro smaids!
Lai silti vasarā, lai ziemā snieg
Lai darbs, lai draugi un arī prieks!
Lai dvēsele var baltas sapņu dzijas tīt,
Lai atnāk tas, ko gribas sagaidīt!