Es gribu tavās acīs lūkoties,
Tavu lūpu siltumu uz savējām just.
Kaut saujiņu laimes, sev sirdī nest.
Ne mirkli, no prāta tevi neizmest.
Pa aizmirstu taciņu,
Pār salauztu tiltiņu
Šodien nāks tava laimīte!
To laimi, ko tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko tu mīli,
To citam neatdod!
Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!
Ir valentīndiena...
Visi putniņi darīs TO,
Visas bizbizmārītes darīs TO,
Pat tauriņi darīs TO..
Tu arī gribi darīt TO?
Pasaulē par visu dārgākā
Ir divu cilvēku mīlestība.
Šo mīlestību jāsargā, jāglabā.
Jātur dvēseles ietvarā.
Daudz dzīve tev prasīs,
Daudz atdosi tai,
Tik mīļoto sirdī
Paturi sev.
Roze ož,
Bite kož,
Mīlestība pakaļ jož!
Paši siltākie vēji,
Pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
Vismīļākie vārdi,
Vissaldākās bučiņas,
Viskrāšņākkie ziedi,
Lai tas viss - tikai tev.
Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.
Liec mani kā bērnu padusē!
Met mani kā akmeni projām!
Mans mīļais, kopā mēs nevaram,
Bet izšķirti aiziesim bojā!
Bet īsta mīla neprasa
Ne labuma, nedz ļauna,
Tā visu zemi saskata,
Kā radītu no jauna.
Es tev atdošu sevi visu
Un neprasīšu ne nieka.
Man nevajag.
Dzīvošu tālāk,
No tavām skumjām un prieka.
Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.
Kad tevi satieku -
Pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzies
Pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
Kā izbēdzis no briesmām.
Un tad panigu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim - tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
Ko pateikt vairs var vārdi,
Kad visa zeme skan?
Tev veras saules vārti
Un tava dvēsele man.
Lai kādā svečturi
Tu ielikts tiksi,
Ja būsi gaišs -
Tu sevi mīlēt liksi.
Bijušais tik skaisti šķiet
Gribas atpakaļ vēl iet.
Gribas seno taku mīt,
Nesacīto - pasacīt.
Ar to vien, ka tu vispār man biji,
Mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
Un tā priekšā es noliecos bijīgi.
Tā mēs tumsā abi klīstam
Divi turki
Tu un es
Tu tāda spoža un apaļa zvaigzne
Es tāds, mūžīgs pusmēness.
Aizsnieg ceļi, pēdas, aizsnieg meži,
Dziļās kupenās man kājas stieg,
Aizsnieg paši sniegu padebeši,
Tikai mīlestība neaizsnieg.
Pāriet krusa, pāriet lietus,
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet.
Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs...
Par ko gan skumt?
Kad tumšā naktī un zaļā zālē
Mēness kā kumeļš ganās,
Ieskaties ezeru miklajās acīs,
Jo tās ir manas.
Mīli mani.
Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
Dziesma par mīlu - sākums un beigas.
Degoša lāpa, kas pusnaktī liek
Sirdīm glabāt sapni par sauli.
Mīla - šīs pasaules pēdējais prieks.
Es rakstīju smiltīs,
vārdu pēc vārda-
no katra drauga,
un izdzēsu, lai
sveši skati to
neierauga.
Es rakstīju smiltīs,
lai Dievs redz
un pār jums visiem
savu svētību sedz.
Es rakstīju smiltīs
klusā jūrmalā
un domāju, ko
Jēzus reiz tā
rakstīja smiltīs
ļaužu pūlī pilsētā.
Dzimšans diena gadā viena,
Lai tev laimīga šī diena!