Dzejoļi

Zaķis raibo vistu pļaukā,
Ka tā olu nedēj laukā.
Tupi pats un acis boli,
Nevis visiem olas soli

(0)

Ja Tev galīg nav ko darīt,
Ej uz veikal, nopērc šnabīt.
Piedzeries uz nebēdu,
Šķitīs mazāk problēmu.

(7)

Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri,
Neaizmirsti uzbērt sāli.

(19)

Piesien salto ziemeļvēju,
Smalkam ledus pavadam
Klēpjiem sniegu izmet tālu,
Mīkstās pārslu kupenās.
/Sabīne/

(1)

Tu dziesma bez vārdu,
Tu atbalss simts skaņu,
Tu nomoda sapnis,
Tu zemes gars svēts.

(0)

Viena asara,
Kā viena vienīgā vasara.
Smaržo viss tik jauki.
Kā gribas iejusties!
Patīk man vārds - lauki..

(1)

Kad zemi apmirdz Ziemassvētku zvaigznes,
Lai mūsu sirdīs iemājo balts prieks,
Lai vēji visas bēdas projām aiznes
Un pats sev nejūties kā parādnieks.

Lai mūžam staro Ziemassvētku zvaigznes
Un zemei pāri baltu mieru lej,
Ar klusinātu dziesmu gaismu atnes
Un visās sirdīs mīlestību sēj.

(8)

Jaungada naktī, kad putenis klusē,
Zvaigznes kad kā dimanti mirdz,
Pāri klajumiem dzimtajā pusē,
Laimīgu Jaungadu vēlam no sirds!

(0)

Kad rīta saules stari spīd,
Tad zaķi olas dalīt steidz.
Un dzeltens cālis palīgos tam steidz,
Lieldienās brīnumus tie veic.

(0)

Svētkos olas katrā stūrī:
Gultā, dārzā, putnubūrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!

(1)

Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa,
Mūžiņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.

Trūkums, nauda, padoms

(10)

Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ es tev pasniegt varu,
Dāvanai no manas sirds.

(8)

Es tev varētu dāvāt zeltītu mēnesi
Un sudraba zvaigznes,
Bet nedāvāšu.
Tos jau Tev uzdāvās citi.
Tādēļ pastiep roku un noķer
To mazo sniegpārsliņu -
Tā būs no manis,
Un vēl miljoniem citas
Tev būs tikai no manis.

(13)

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

(29)

Lai sit bungas, pūš un spēlē,
Urā sauc un laimes vēlē,
Visa pasaule jau zin,
Baiba vārda dienu svin.

(1)

Svētku eglīte tik koši,
Tik jauki, tik spoži spīd,
Un liekas debešķīgais prieks
Ikviena sirdī mīd.

(1)

Ir katram gadam laimes brīdis savs –
kā katram rītam sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss
un pačukst tev par savu sapņu salu.
Un katram gadam ir savs rūpju laiks –
čiepst putnu ligzdās bērnu mutes platās.
Pat sētas vītolam tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā nav laika ķemmēt matus…
Vēl katram gadam ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.

(6)

Kluss kā vieglas rokas mājiens
Svētvakars pār zemi nāk.
Baltais miers kā zvaigžņu klājiens
Svētā mirdzā starot sāk…
Baltais miers pār dziļām sāpēm
Neredzamu gaismu auž.
Cauri likstām darba rūpēm
Dvēsle to kā glāstu jauž.
Liegā melodijā plūstot
Svētvakara zvani slīd
Un par svētu gaismu kļūstot
Baltais miers tur zvaigznēs spīd.

Ziemassvētku dzejoļi, ziemassvētku pantiņi

(20)

Raudzīties drošu skatu,
Paturēt siltumu smaidā,
Nosargāt laimi sirdī,
Gribēt mazliet vairāk par gribu,
Starot mazliet tālāk par staru,
Mīlēt ar mīlestību.

(1)

Sivēns lēni projām iet, aiz viņa paliek dubļi vien
Lai tikai dzīve saista mūs un siltums, kas kūst,
Lai veiksmes pilns ir Jaunais gads,
Un dubļus vairs nav jāvāc!

(4)

Lai Jaunā gadā štimmē raksti
Un mīlestībā labi iet,
Lai sirds vēl klapē valša takti
Un naudas maks, lai neiet ciet.

(0)

Vārdadiena vienreiz gadā,
Neļauj draugiem nomirt badā -
Liec uz galda alus kasti
Un pa virsu siļķes asti.

(1)

Un manas atmiņas skaļi aplaudē
Aiz skatuves glūnošai vakardienai
Kam vītušu ziedu pilnas plaukstas
Mazliet svīdušas, mazliet pēc rozēm
Gaismas, laternas ceļa malās
Galvas atliekušas, spīd un staro
Bet gaisma tām balē, kļuvusi auksta
Aktieri paklīduši, kur kurais
Dažs zudis jau no planētas zilās
Dažs vēl ilgi putekļu klātajām
Pūrlādēm, dobji skanošos vākus cilās
Laika kodes ar klusu prieku
Saēd publikas uzvalkus, vakarkleitas
Un gaiss, ak, kā toreiz virmoja gaiss
Pils smaržu, elegances, tabakas dūmu
Apskāva katru pretīmnākošo frizūru
Manā izrādē viss bija pa īstam
Bija vērts to pūļu
Ne nožēlas, ne nopūtu lieku

/Gatis Beinārs/

Atmiņas, teātris

(0)

Pinat, meitas, vainadziņus,
Jāņu dienas vakarāi,
Kam būs greznis vainadziņis,
Tā Jānīša līgaviņa.

(1)

Laikam ejot es aizmirsu,
Aizmirsu par sāpēm,
Par rūpēm un ciešanām.
Sev iestāstīju, ka viņš nav tā vērts!
Es tam noticēju.
Atgriežoties mājās es sapratu,
Sapratu, ka meloju pati sev.
Te es stāvēju viņa apskāvienos,
Daloties maigajos skūpstos un pieskārienos,
Zinot par gaidāmo vilšanos,
Zinot, ka tam pienāks beigas.
Sāpes, Rūpes un Ciešanas!
Vai man reiz pietiks? Nē!
Atkal un atkal es eju tam cauri,
Atkal un atkal es lieku sev ciest
Un visam par spīti
Manas jūtas neizdziest...

(16)

Jāņu diena, Jāņu diena,
Nu pats Jāņu vakariņš;
Pats Jānītis zābakos,
Jāņa sieva kurpītēs.

(1)

Šodien ziņu Tev rakstu
Datoram pogas bakstu.
Gribu Vārda dienā sveikt,
Kaut ko gudru arī teikt.

(11)

Acis platas rītā agrā,
Nemiers manu sirdi sagrābj,
Skaļi saucu - Velns ar ārā!
Vārds tavs rakstīts kalendārā!

(4)

Vienalga, esi liels vai mazs,
Nav it ne viena liekā,
Jo visi saņem dāvanas,
Savā vārda dienā!

(2)

Mans Jānītis negulēja
Bez darbiņa Jāņa nakti:
Tas taisīja cilvēciņu
Dzelteniemi matiņiem.

(0)

apsveikumi dzimšanas dienā bērnam  apsveikumi bērnam 1.dzimšanas dienā  pantiņi bērniem  dzejoļi par draudzību  dzejoļi par sevi  dzejoļi un pantiņi  dzejolis  dzejoli  pantiņi vārda dienā  novēlējumi vārda dienā  lieldienu dzejoli  lieldienu pantini  īsi dzejoļi