Dievozolu trijotne

Kur Kaibaliņa glaužas,
Pie vecās Daugavas,
Tur Laimas laikos zēla,
Trīs dievu ozoli.
Tie kuplos zarus plēta,
No kalna ielejā,
Un svētais debess klusums,
Še notaļ mājoja.
Tur neskanēja dziesmas,
Nedz skaļi lūdzieni,
Tik sirdis laimē lēca,
Šai dievu svētnīcā.
Tur zaļu zaru lika,
Uz akmens ziedokļa,
Uz augšu acis vēra,
Caur lapām rakstītām.
Te asi cirvja gāza,
Šos svētos ozolus,
Un dievu nams bij ārdīts,
Līdz pašiem pamatiem.
Vel mākat ar’ vēl stāvēt,
Zem svētiem ozoliem,
Un tēvu garā noklīst,
Uz debess dzīvokļiem?
Ej, raugies trijus celmus,
Pie sērās Kaibalas,
Tā tev vēl tagad stāstīs,
Par dievu ozoliem.