Māksla bučoties

Šeit jaunavām, kā jaunekļiem,
Kam ļoti slāpst pēc bučiņām,
Lai zināms top kā cēlusies,
Šī pirmā māksla bučoties.
Kad paradīzes laimībā,
Reiz Ādams jauki dzīvoja,
Ar savu mīļo sieviņu,
To pirmo māti - Ieviņu.
Kad tie reiz puķēs apsēdās,
Tad Ieva saldi aizsnaudās,
Tur arī bite atlaidās,
Uz Ievas lūpām uzmetās.
Tā šķiet tai esot puķīte,
Un sāk tur medu meklēties.
To Ādams visu redzēja,
Un kārīgs pie sev‘ domāja:
Ko dara šis putniņš tāds,
Tur laikam saldums būs kaut kāds,
Tam laizīt ilgāk neļaušu -
Es pats tur saldum’ meklēšu.
Viņš biti projām aiztrenca,
Kas steidzot medu atstāja,
Un kārums vairs neļāva ciest,
Uz Ievas lūpām lūpas spiest.
Es muļķis tāds, viņš iesaucās,
Kāds saldums viņas lūpiņās.
Un agrāk to nenojēdzu,
Līdz to no bites redzēju.
Bez apnikšanas katru dien‘
Viņš ievu bučoja ar vien,
Un Ieva viņam neliedza,
Jo bučoties tai patika.
Tāds bučošanās iesākums,
Tā stāstīts mums, tā stāstām jums.
Vēl saldums lūpās atrodams,
Kas netic tam, lai bučojas.