Laiks mīlēt

Tu esi tālā Parīzē,
Kur vēji lapas dzenā rudeņos,
Es tevi mīlu mīļotā,
Un dienas aiziet pagātnē,
Es brīvai dzīvei teicu ardievas,
Jo kāda par mani izlēma,
Un devos upes straujā straumē es,
Pēc laimes un nelaimes.
Mēs esam šajā dzīvē nolemtie,
Un prieka brīžos laimes pārņemtie,
Bet tur jau nav no tā nekā,
Ko gribējām mēs divatā. . .
Tu esi tālā Spānijā,
Kur saldais vīns tevi reibina,
Un paliek vārds, kuru neteicu,
Un smaids tavās lūpās burvīgais.
Pie tevis dodos tālā ceļā es,
Lai ievas ziedu dāvātu,
Un tavām rokām pieskartos,
Un tālāk mīlai nodotos.