Vecais, labais, bezzobainais

Sen esmu piedevusi visiem visu,
Kaut aizmirsusi nēsmu neko;
Kopš aizvainojums manī lēnām dzisis,
Nevienu nenīstu par bijušo.
Ne citu ļaunums mani spīdzināja,
Ne cietsirdība spieda zemoties,
Vien viņu vecais vājums,
Par sevi drebēdams, man lika ciest.
Bet kālab es sev nestāvēju sargos,
Un tik daudz brūču atvēlēju cirst?
Man pašai sevi nosodīt visbargāk,
Man pašai tur visvairāk vainas ir.
Un tādēļ neticu es tiem nenieka,
Kas citos sakās rūgti vīlušies,
Var piekrāpt tikai to, kas ļaujas piekrāpt,
Un sāpināt vien to, kas gatavs ciest.