Grūdējzvirbulis

Vienā dienā, kad nebij man ko darīt,
Es izdomāju aiziet pārgājienā - viens pats.
Sēdos ritenī un gribēju jau gāzēt,
Un izdomāju pastīties uz bagāžnieku.
Un caur savām aizsvīdušajām brillēm,
Es redzu skatu kā no Holivudas bildēm.
Caur bagāžnieka stieņiem, tur kur vēji smagi pūš,
Zvirbulis. sliekā grūž!
Zvirbulīt, eu grūd.
Zvirbulīt eu grūd, grūd.
Es braucu tālāk un nobraucu no ceļa,
Un izdomāju iebraukt mežā - ā - a - a.
Pret egli atspiedies es pētu savu strūklu,
Jo biju izdomājis pačurāt - āt - āt.
Un netālu no manis zirgs ar savu brāli,
Lūrēja kā zvirbēns sliekā grūž - ūž - ūž - ūz.
Ātri zirgi skrien citiem zvēriem nostučīt, pēc brīža visi zvēri ir jau klāt.
Tie malā stāv un skatās zvirbulīša grūšanu,
Un zvēri arī vēlas izjust tādu būšanu.
Tie nogrūž slieku nost no bagāžnieka restēm,
Un saka zvirbulim - nāc nogrūd mūs.
Zvirbulīt, eu grūd.
Zvirbulīt eu grūd, grūd.
Zvirbulīt - Tev ir jāgrūž.
Jā, zvirbulis bija jaudīgs vecis, ne kurš katrs varētu nogrūst tik daudzus tik īsā laikā. Nu jā, un tā viņi tur grūdās, grūdās. Un beigās meža zvēri pieņēma zvirbuli savā barā. Nu tā viņi vēl projām dzīvo vēl šobaltdien.