Trīs debess puses

Klau, kungs, atļaujiet vērsties,
Jūsu smaids ir tik bezgalīgs.
Galvu pieliecot teica kāds.
Kušš, izgaisti, atrauca tam.
No senseniem kareivjiem cēlies,
Varbūt tāpēc tik bezbailīgs,
Kungam sejā cits atvēzējās:
Saņem, sadrūpi mūžīgais smaids.
Nerimstot nakts ar dienu cīnījās,
Dēlam, meitai spītējot,
Jo vēl aizvien mēness sauli mīlēja,
Un otrādāk. un otrādāk.
Kam taisnība bija, kam nē,
Nav neviena, kam iztiesāt -
Bravūrīgajam, lišķīgajam,
Vai smaidošajam.
Bet nerimstot nakts ar dienu cīnījās,
Dēlam, meitai spītējot,
Jo vēļ arvien mēness sauli mīlēja,
Un otrādāk. un otrādāk.
Uz trijām debess pusēm aizgāja tie trīs,
Tik ilgi, cik nevar saskaitīt,
Tik tālu, cik nevar nomērīt,
Tik ilgi, cik nevar saskaitīt,
Tik tālu, cik nevar nomērīt,
Lūk smaidošais jau galvu noliecis,
Bet sejā spītīgajā sastindzis ir prieks,
Un krūtis izgriezis iet pēdējais,
Tas izdabājošais,
Uz trijām debess pusēm aizgāja tie trīs.
Kurš ies uz ceturto?