Tas bija toreiz

Atceries, kā toreiz mēs par laimi,
Upes malā abi sapņojām,
Un līdz rītam, zvaigznēm klusi dziestot,
Mēs par tālām dienām runājām.
Atceries, kā toreiz man pie krūtīm,
Tava galva liegi dusēja,
Bet par mūsu glāstiem, mūsu skūpstiem,
Nakts, kā vienmēr, tikai klusēja.
Bieži vakaros mēs turpu gājām,
Nevaicādami, ko nesīs rīts,
Ticējām, ka ceļš caur mīlas birzi,
Būs ar laimes mirkļiem nokaisīts.
Vēl tāpat glauž viļņi ūdensrozes,
Vēl tāpat šalc koki krastmalā,
Tikai nesatiekamies vairs abi,
Tā kā toreiz, agrā jaunībā.