Vārpas

Es nevaru, Kungs, es nevaru,
Iet Tavā druvā lasīt vārpas.
Ap kājām tikai ērkšķi pinas,
Mans devums tik mazs un sīks.
Es negribu vairs, Kungs, es negribu.
Krīt roka paceltā tik gurdi atpakaļ.
Tik daudz, cik gribi saņemt Tu no manis,
Es dot Tev nevaru - mans devums,
Pārāk niecīgs, pārāk mazs.
Es nespēju, mans Kungs, vairs zemāk liekties,
Man sirdi šubas, nemiers māc:
Vai manas vārpas tiešām graudu pilnas būs?
Un ja nu velti visu mūžu strādāts būs?
Bet Tava balss kā zemes bite klusi san:
- Ej, dari! Atpakaļ vairs neskaties.
Un sava mazuma tu Manis dēļ vairs nebīsties.
Un kaut ar rudens vējš jau vārpas purina un liec,
Es droši zinu - skaista atvasara briest.