Kalējs kala debesīs

Kalējs kala debesīs,
Dzirkstis bira jūrmalā;
Eita, brāļi, salasīt,
Izkalsim sev zobentiņus.
Izkalsim sev zobentiņus,
Deviņiemi tēraudiem;
Iesim tad uz jodu zemi,
Jodu dēlus kapādami.
Pērkons brauca par debesi,
Bargus vārdus runādams;
Bargus vārdus runādams,
Dzelžu rīksti ciladams.
Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem.
Sveši kungi, karavīri,
Mīda manu tēvu zemi;
Nāks vasara, nāks Pērkonis,
Saspers jūs gabalos.
Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem.
Cērtat, brāļi, zobentiņus,
Krusteniski ozolā.
Krustiem zari, krustiem saknes,
Krustiem karu izdrasēt.
KAM PŪŠAT KARA TAURES,
Kam pūšat kara taures,
Mani balti bālēliņi?
Neba nāca svešas tautas,
Novadiņu izdīžāt.
Naigi, naigi, aši, aši,
Kopā, brāļi, pulciņā.
Minat savus zobentiņus,
Sedlojieti kumeliņus!
Pulkiem jāja svešas tautas,
Sāv ar naidu pavārtē;
Dod, Dieviņi, lielu vari,
Zobentiņu izcilāt.
Labāk mani karā kāva,
Nakā suni sētmalē:
Māsiņai liela slava -
Karā kauts bāleliņš.