Māte ada diegu zeķes

Māte ada diegu zeķes,
Tēvs šuj kara zābaciņus.
Mīkstas mātes diegu zeķes,
Cieti tēva zābaciņi.
Nāc, māmiņa, sniedz rociņu,
Nu es kāpšu kumeļā,
Lai rit manas asariņas,
Uz tavām rociņām.
Ik tu rokas nomazgāsi,
Ik tu mani pieminēsi:
Mans dēliņš karavīrs,
Kara bruņu nēsātājs.
Vaicā māte vadīdama:
Kad, dēliņi, tu pāriesi?
Tad, māmiņa, es pāriešu,
Kad zaļos sētas mieti,
Celsies ola no ūdeņa,
Spalva grims dibenā.
Kas redzēja rīta zvaigzni,
Vakarā uzlēcam?
Kas redzēja karavīru,
No kariņa pārnākam?