Tik tuvas lietas kuram sakām nē

Tagad apsēdies un paklausies, kas man tev ir sakāms,
Ja tev rīt būtu jāaiziet vai tu atpakaļ atnāktu? - Nē.
Tev pēc nāves nedos pēdējo iespēju,
Suns tālumā skatās, es sēdēju, viņš pieskrēja,
Arī sunim var pateikt, rāms sēdēs un klausīs,
Suns nav cilvēks, kas tev melos, kas aiz matiem raustīs,
Un ja tu tiešām rītdien mirtu vai tev paliktu žēl,
Pašam sevis sāpes gemdējot glāzē kad par vēlu,
Katra diena aizej gulēt kad celies no rīta,
Ja pēc nāves ir labāk lūdzu paņem mani līdz,
Tu prasi kāpēc tik bieži es pēc skata nopietns,
Bet kad aizveru durvis tu jau neredzi, kas notiek,
Nav tik ideāla dzīve kā tev liekas no malas,
Mana grāmata ir atvērta, tu tik nebaidies - palasi,
Rodas jautājums vai tiešām man ir kaut kas tāds,
Ko nolikt mazbērniem plauktā pirms es satieku nāvi,
Man ir dziesmas, dzejoļi, brīžiem liekas, ka nejūtu,
To kas apkārt notiek kad mani smiekli klejo,
Par visām varītēm tu atkal centies pierādīt sev,
Ka esi īstais cilvēks, nokritušo iemācies celt,
Var jau būt kā viņa saka - rītdien tiešām būs labāk,
Bet ja tu tomēr mirsi vai spēsi būt bagāts?
Un es nerunāju šoreiz ar naudu vai zeltu,
Vai to cik uzņēmumos strādā, vai to ik tu pelni,
Tas ir, kas vairāk par acīm kurās skaties uz ielas,
Nekas nav labojams, tik stulbi cerēt atgriesto dienu,
Kad tiķo piedzimis raudāju visi redzēja kareivi,
Tad tu saprati kas ir kļūda, kas ir bijis pareizi,
Diezgan ironiski skatīties no malas uz bēdām,
Uz tiem cilvēkiem kuri ar gadiem pazūd bez pēdām,
Un dienas beigās tu saproti pirms tu aizver acis,
Ka vienīgais cilvēks, kas pieder tev esi pats,
Tu tici Dievam, es ticu tam, ka pastāv kas augstāks,
Sniegs paslēpj sāpes, krīt no gaisa plaukstās,
Tas ko neatņemt nevienam ir tavs pēdējais vārds,
Tiksimies pēc nedēļas, māt.
X2,
Paiet dienas, pagriezties es gribu,
Paliec viens, satiec bieži viņu,
Tu redzi sevi savā pagātnē,
Tik tuvas lietas kurām sakām nē.