Dzērves

Jau rudens bērzu zarus rotā liec,
Un gājputni jau atkal ceļā dodas,
Tik tālu purvā kāda dzērve kliedz,
Un brīnos es, kur tādas skumjas rodas,
Šķiet vēlāk viņa kliedz, kad saule riet,
Un sārta užied visa debess mala,
Vairs spēka nav tai spārnos pacelties,
Bez draugiem nosalušai rudens salā,
Pīlādzis tai sārtas ogas sniedz,
Lēns vējš to cenšas iemidzināt klusi,
Bet viņai kaut kā vairāk nepietiek,
To draugu vienaldzība atņēmusi,
Vēl kliedziens žēls, vēl sirdi plosošs vaids,
Tad viņa krīt un paliek meldru skavās,
Vien nesaprotu es, kur radies naids,
Kas mūžam liegs tai vasaru un pļavas.