Vakars pie lielupes

Slīd līcim pāri balta bura,
Vējš tālēs kaiju klaigas nes,
Un krastmalā pie ugunskura,
Par dzimteni dzied meitenes.
Un tur, kur krēsla nogrimst upes malā,
Un tumšie viļņi mēness gaismā viz,
Slīd pāri ūdens nemierīgām čalām,
Nahimoviešu kuteris.
Pland lēni karogs kuģa mastā,
Pie borta zēni pulkā stāj,
Un meitenēm uz upes krasta,
Par viļņiem sveicienus tie māj.
Tie dzied par saviem varonīgiem biedriem -
Un kuteri gar krastu strauji griež,
Bet malā meitenes poār upes niedrām,
Tiem baltas ūdensrozes sviež.
Gaist kuteris aiz viļņu gālēm,
Pār upi balta migla kūp,
Bet dziesma ilgi nerimst tālē,
Tur zēniem jūras plašums rūp.
Un sapņo meitenes pie ugunskura,
Kas sprēgādams caur priežu silu spīd.
Un pusnakts tumsā tā kā zelta bura,
- Pār mežu galiem mēness slīd.
Aiz smilšu kāpām sudrabainām,
Šalc jūra klusā tālumā,
Ar savu viļņu klusām dainām,
Ir mūžam nemierīga tā.
Šķeļ pusnakts tumsu tālē stari spodri,
Tur Daugasvgrīvas bāka uguņo,
Un jūrā robežsargu kuģis modri,
Stāv nomodā pār dzīvi šo.