Viss bijis

Tu vēlējies, un es tev aiziet ļāvu,
Tad kādēļ, velns parāvis, durvīs stāvi,
Nav manī vairs nekā no sava prieka,
Tas laikam reizē izkusis ar sniegu,
Sniegu, sniegu, tas laikam reizē izkusis ar sniegu,
Par vēlu, draugs, patiešām viss jau bijis,
Tu taču pats to būsi pamanījis,
Nu cita es, un tu pavisam cits,
Sen mūsu tuvums peļķēs ieslaucīts,
Ieslaucīts, ieslaucīts, sen mūsu tuvums peļķēs ieslaucīts,
Un kas to zin, kurš īsti vainīgs bijis,
Var būt mūs abus liktens piemānijis,
Bet var būt tieši mēs ar tevi kopā,
To esam pārvēruši ļaunā jokā,
Kopā, kopā, to esam pārvērtuši ļaunā jokā,
Cik izbrīnīts tu pēkšņi manī skaties,
Mans draugs, drīz vilciens pēdējais tev aties,
Vien nepūlies rast vārdus, nelīdz tie,
Ne pirmie tādi mēs, ne pēdējie,
Nelīdz tie, nelīdz tie, ne pirmie tādi mēs, ne pēdējie,
Draugs, neskumsim un neminēsim velti,
Lai pokāli uz atvadām tiek celti,
Tev taisnība, var būt no sāpēm smaidu,
Es tiešām tavu aiziešanu gaidu,
Gaidu, gaidu, es tiešām tavu aiziešanu gaidu.