Kaut es būtu zinājusi

Kaut es būtu zinājusi, zinājus’,
Kuru dienu tautas jāja, tautas jāj,
Es būt’ savu istabiņu,
Gariem salmiem kaisījusi.
Es būt’ savus garus matus - garus mat’s,
Pār vainagu pārlaidusi - pārlaidus’,
Es būt savus baltus vaigus,
Zālītēi balināj’si.
Lai tie mani vecu teica - vecu teic’,
Darbos mani laisku sauca - laisku sauc’,
Nobālēj’ši vaigu gali,
Miegapūznes tikumiņis.
No tālienes es pazinu, es pazin’,
Kur sērdienes pūru veda - pūru ved’,
Sīki soļi, dziļas pēdas,
Nosvīduši kumeliņi.
Vēl labāki es pazinu, es pazin’,
Kur šodien pašu veda, pašu ved’,
Rāmi nāca sirmi zirgi,
Noskumuši bāleliņi.
Noskumuši bāleliņi, bāleliņ’,
Sav’ māsiņu vadīdami, vadīdam’,
Sav’ māsiņu vadīdami,
Sīvajāsi tautiņāsi.