Īstenība

Es biju īstenībai tik tuvu,
Ka no tās gandrīz neatšķīros,
Tur bija viss kā bija,
Tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros,
Arī tu man iznāci pretīm,
Un visa pasaule čokurā rāvās,
Es neatceros neko un visu,
Bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās,
Enģeļi meta jocīgus lokus,
Tie mirdzēja zaļāk kā lielas spāres,
Vulkāniem sastings lava uz lūpām,
Štrunts par pasauli gan tā pāries,
Es dzīvoju dzemdētājas klēpī,
Tik mokoši ar jums visiem sasitīts,
Ka vienmēr kad nāk vecie laiki,
Ir pretīgi reizē un skaisti,
Es dziedu sev iekodies lūpā,
Reibis no asinīm savām,
Akmeņi lido tik tuvu,
Manu noslēpumu dievišķajam gravām,
Ir sirds mana krustcelēs vienmēr,
Un vienmēr es ceļos lai kristu,
Lai nepiesauktu vairs sevi,
Bet Kristu Kristu Kristu.