Sarkanas rozes rokā

Bonaparts glāzē, pa logu,
Redzu kā ārā snieg.
Domājot par tevi, man asaras,
Acīs saskrien.
Gribu lai esi man blakus,
Taču starp mums ir pārāk,
Liels attālums.
Es sēžu drēgnā istabā,
Rakstīdams dzejoļus,
Dzirdu tavus soļus,
Pagriežos apkārt, bet pēc,
Brīža atskārtu,
Ka tā ir tikai vēja radīta ilūzija.
Es negribēju aizbraukt,
Taču man nebija izvēles.
Es gribu lai tu zini,
To ka mīlu Tevi ļoti.
Gan vēl tiksimies,
Ilgi nebūs jāgaida,
Jo brīvs man būs jau pēc,
Nedēļas.
Ar patiesiem mīlas soļiem,
Manas jūtas pie Tevis lido,
Neaizver sirdi ciet,
Neaizver mīļumu, kas tavā sirdī mīt.
Gribu kaut īstu mīlestību,
Tev dāvāt no sirds,
Vēlos pabūt pie tevis blakus,
Un Tevi vaļa nemūžam nelaist.
Stāvu pieturā un gaidu,
Autiņu uz Lielpilsētu.
Viņam būtu jānāk,
Taču autobuss kavējās.
Es satraukts pieturā stāvu,
Vēlreiz pie sevis dzeju atkārtoju.
Es gribu lai viss būtu gludi,
Tapēc visu kārtīgi pieslīpēju.
Autobuss jau nenāk pusstundu,
Domāju ko nu tagad darīt,
Biju jau tev apsolījis,
Ka būšu rītdien pie Tevis.
Ziedus ieliku somā, gredzenu,
Kabatā.
Un skrienu pie Tevis uz,
Lielpilsētu.
Sarkanas rozes rokā,
Un sudraba gredzens kabatā.
Es nevaru ilgāk gaidīt to,
Brīdi kad atkal tiksimies mēs.
Tapēc kaut uz ielas slidens,
Es vienalga pie Tevis skrienu,
Pa baltām kupenām brienu.
Kaut kājas slapjas,
Domas par Tevi mani sasilda.
Šajā drēgnajā gadalaikā.
Es jau zinu, ko tev vēlējos teikt,
To visu es vakar rakstīju,
Kladē.
Man piltenē tinte beidzās,
Bet sirdi palika daudz kas,
Tev nepateikts.