Skaiti līdz parīzei

Viņa neredzēja vairāk par acu skatienu.
Jā, viņš raksta patiesi, jo tās naktis sasien.
Pilna kaisles viņa dejo zem pusnakts blūza.
Viņi abi šeit kā puķes, kā uzplaukst jūtas.
Laiks saliks visu pa plauktiem.
Ai, ko tur daudz vari jau ļauties.
Fonā saksafons un pirmā bērna raudas,
Pirmie vārdi, pirmie soļi un pēda jau aug.
Gredzens pirkstos, tā ir divvientulība.
Jo tikai divi te mīl un tu jau zini - pa īstam.
Sirds sitās tā, ka zilumi paliek uz ādas.
Vecais satraukums ir klāt un satricina stāstu.
Mēs vēl varam te brīdi palikt,
Kamēr dzīve visu plauktos saliks.
Viņš nav pieradis celties pa naktīm, mierināt mazo.
Tikai divi spēj iemācīties dievināt radot.
PIEDZ.
Viens, divi, trīs.
Un es nāku tevi meklēt tumsā.
Man ir jārūpējas.
Tev šoreiz vienkāršāk ir būt.
Viens, divi, trīs.
Tikai slēpies klusāk.
Mums ir dots tas laiks un vienmēr sanāk zaudēt prātu.
Naktis kuras pavadītas Parīzes ielās.
Lielpilsētās paralīzi salīdzināt ienāc.
Gaismas no kamēr spīd pāri okeānam.
Filmas beigas, titri un nāca operators.
Lai nolaistu enkuru turpat kur filmēts.
Citam nakts pudelē. citam atkal aiz spilvena.
Joprojām dienesta romāni, kuri nesteidzās.
Mīlēt visi māk, bet arī ir tā, ka neveicās.
Šī nav dziesma, lai izplūstu asarās.
Bet skaņa, lai mēs pārdzīvotu grūtās vasaras.
Pie durvīm klauvē pērnais gads.
Tikai bērna acs spēj saskatīt visu cilvēku sejas.
Un vējš atpazīst katru seju, kura gājusi cauri visam.
Kad redzu griestos acis - raud tā istaba.
Sāļā jūra par daudz man izstāsta.
PIEDZ.
Viens, divi, trīs.
Un es nāku tevi meklēt tumsā.
Man ir jārūpējas.
Tev šoreiz vienkāršāk ir būt.
Viens, divi, trīs.
Tikai slēpies klusāk.
Mums ir dots tas laiks un vienmēr sanāk zaudēt prātu.